Dzelzs vīrs bez rokas

Mārtiņš Drusts publikas uzmanību izpelnījās pēc tam, kad šovasar Pasaules kausa posmā paratriatlonā Londonā izcīnīja 2. vietu. Viņš bērnībā nelaimes gadījumā zaudēja kreiso roku... Taču tas netraucē Mārtiņam vakarā nopeldēt gandrīz kilometru, nomīties 20 km un pēc tam vēl noskriet 5 km. „Ir doma pieveikt arī īsto Ironman distanci,” rāmi un bez pompas stāsta Drusts. (Raksts no žurnāla Sports)

Drusta nākamais mērķis ir ironman distanve: nopeldēt 3,8 km, tad 180 km ar riteni un visbeidzot noskriet 42 km....

Drūmajā pirmdienas vakara stundā no mellajiem padebešu blāķiem turpina gāzties lietus šaltis. Spītējot augusta nokrišņu rekordiem, tiekamies pie Saktas Index Cafe. Ieeju kafejnīcā, un Drusts ir jau priekšā. Pie letes sniega baltā vējjakā, protēzi saliecis elkonī, uz plastmasas dūres uzvilcis siena brūnu cimdu, pasūta kafiju. Pirmajā acu uzmetienā viņš atstāj stilīga, laipna un — maldīgi — nedaudz sūra džeka iespaidu. Pie galdiņa sēžam gluži kā brāļi — abi rudenīgi violetos kreklos.

TRENĒJAS TRĪS GADUS

Drusts ikdienā strādā Swedbank finanšu departamentā, viņa pakļautībā ir vairākas nodaļas. Viņš ir ieguvis Latvijas Universitātes bakalaura grādu ekonomikā un Rīgas Biznesa skolas maģistra grādu. Dzīvo Rīgā kopā ar draudzeni Lindu, kura nodarbojas ar noliktavu apsaimniekošanu. Nedēļā piecas dienas viņš velta treniņiem, kuros vidēji lej sviedrus pusotras līdz četru stundu garumā. Triatlonam Drusts pievērsās tikai pirms trim gadiem un pirms divām nedēļām guva savu augstāko panākumu sportista karjerā, no nākamo olimpisko un paralimpisko spēļu mājvietas pārvedot Pasaules kausa sudrabu. „Tas nenāca grūti. Es tiešām izbaudīju tās minūtes, kad tur varēju paskriet un papeldēt,” Drusts sacīkstēs izdomājis startēt tikai sezonas vidū, kas vairo pozitīvās emocijas par sasniegto rezultātu.

LIKTENĪGĀ FUTBOLA BUMBA

Mārtiņš roku zaudēja trešās klases vecumā. Jaunpiebalgā kādā vasarā. „Astoņos gados, kad tu spēlē bumbu, tas ir svarīgākais, kas tev ir jāizglābj!” Proti, dzenājot ripuli, tā ielidojusi graudu elevatorā. „Stādies priekšā — tā ir tāda caurule, pa kuru griežas milzīgs urbis, kas transportē graudus. Tur tā roka arī palika.”
Par šaušalīgo atgadījumu viņam vairs nav problēmu runāt. „Tas bija pirms 24 gadiem. Esmu ļoti pieradis un neuztveru to kā tādu. Pusaudža vecumā tas ir mulsinoši, jo piesaista cilvēku uzmanību.” Šobrīd 99 procentus no visām tām lietām, ko varot iedomāties, Drusts var izdarīt, cilvēks ļoti ātri adaptējas.

Drustam kreisajā rokā vienmēr ir cimds. Tas piesedz protēzi.

Kā traģēdija mainījusi dzīvi? „Domāju, tikai uz labo pusi. Uz daudzām lietām skatos citādi, tieši uz līdzcilvēkiem. Uz cilvēkiem ar dažādiem kustību traucējumiem — ar lielāku sapratni. Bet es nevaru teikt, ka tas būtu mainījis to vai šito. Jo mēs jau nezinām, kā būtu bijis, ja tas tā nebūtu noticis.” Vēlāk pēc traumas pamatskolā Drusts sācis nodarboties ar džudo, trenējies piecus gadus. „Man tēvs bija džudo treneris, un es trenējos pie viņa audzēkņa.” Pamēģinājis arī karatē, taekvondo un citus sporta veidus. Cīņas sporta veidi tajā laikā bijuši modes lieta. „Tādā veidā es tiku tam pāri, jo trenējos kopā ar veseliem čaļiem,” Drusts piebilst bez emocijām sejā.

KĀPĒC PASAULĒ GRŪTĀKO SPORTA VEIDU?

Triatlonu visā pasaulē uzskata par vienu no smagākajiem sporta veidiem. Peldēšana, riteņbraukšana un skriešana — salikums pats sevi izsaka. Paratriatlonistiem viss tas pats, tikai jāveic īsākas distances.
„Vispār jau sākumā es izvēlējos triatlonu, nevis paratriatlonu,” iebilst Drusts. „Man sākumā mērķis nebija paralimpiskās spēles,” atlēts atceras, kā viss sācies. „Biroja darbs... vienu vakaru tu aizej paskriet, pabrauc ar riteni vai papeldi. Iepatikās.” Kolēģi iedvesmojuši piedalīties Vienības braucienā ar velosipēdiem, kas bija pirmais atspēriena dēlītis. Sācis trenēties pie trenera amatieru grupiņā pa trim reizēm nedēļā. Brīvdienās aizvien biežāk nodarbības sākušas ieilgt un kļuvušas nopietnākas.

„Bija jāuzstāda mērķis, citādi grūti piektdienas vakarā neaiziet paballēties un sestdienā trenēties,” Drustam apetīte radusies ēdot. Apzinoties, ka pie sirds iet visi trīs no minētajiem sporta veidiem, bet arī paralimpiskā līmenī tajos ir kosmiski rezultāti (jo startē daudzi profesionāli sportisti, kuri dzīves laikā guvuši smagas traumas), Drusts 30 gadu vecumā izvēlējās visu salikumu — triatlonu. Sākumā aizgājis uztaisīt testu uz sporta medicīnas laboratoriju. „Olimpiskā vienība man pateica: lai veicas! Ar domu, ka neko jau neizdarīšu savā vecumā. Es jau nesaku, ka esmu kaut ko izdarījis.”

PELDĒS BEZ ROKAS

Rodas jautājums, kā cilvēks var papeldēt ar vienu roku. „Tāpat kā cilvēki ar abām rokā, neko nedaru citādāk,” Drusts veic distanci tāpat kā visi pārējie — kraulā. Pirms peldēšanas viņš noņem protēzi, kas sniedzas līdz elkonim. „Tas airējiens nav tik spēcīgs kā ar abām rokām. Ir jāizkopj tehnika. Triatlonisti peldēšanā lielāko uzsvaru liek uz rokām, lai pietaupītu kājas ritenim un skriešanai. Es strādāju vairāk ar kājām.” Ar velosipēdu mīties ir krietni vieglāk.
Drusts primāri paļaujas uz individuālajiem ienākumiem, taču no šā gada saņem atbalstu no Paralimpiskās komitejas. „Pēc pagājušās sezonas rezultātiem sapratām, ka sadarbība ir reāla. Un sezonas beigās — kā esam vienojušies — mani atbalstīs banka, kurā es strādāju.” Kopumā aptuveni divas trešdaļas no Drusta sezonas izdevumiem segs abi minētie sponsori, un ar pašreizējo atbalstu viņš ir ļoti apmierināts. „Es nedaru to atbalsta dēļ. Man uzstādījums ir piedzīvot olimpisko pieredzi,” argumentē Drusts.

SAPNIS PAR LONDONU

Šosezon Drusts koncentrējas tikai uz riteņbraukšanu. „Pirms trim gadiem sākot trenēties, nodarbības bija tik smagas, ka vajadzēja uzstādīt mērķi. Pēc pirmajiem trim mēnešiem sapratu, ka gribu kvalificēties Londonas paralimpiskajām spēlēm. Izbaudīt olimpisko atmosfēru.” Tomēr viss nav tik vienkārši: „Daudzi jauc un domā, ka tagad esmu nopelnījis ceļazīmi paratriatlonā uz 2012. gada Londonas spēlēm,” Drusts uzsver, ka paratrialons nav vēl iekļauts nākamo spēļu programmā. Tas būs paralimpiādē, sākot no 2016. gada, Rio, kad Drustam būs 37 gadi un — visticamāk — viņš vairs nestartēs.

Ceļā uz Londonu?

„Man mērķis ir tikt uz Londonas paralimpiskajām spēlēm. Tāpēc koncentrējos uz riteņbraukšanu.” Tiesa, nedēļas nogalē Beļģijā aizvadītajās sacensībās Drusts savā klasē izcīnīja 6. vietu grupas braucienā, kas nav viņa iemīļotākā distance. „Neesmu tehniskākais braucējs. Labāk pa taisnīti, nevis pa pilsētu.” Drusts atceras, ka vienās no pirmajām riteņbraukšanas sacensībām ticis apdzīts par apli. Tāda bijusi iepazīšanās ar realitāti.
Kvalificēšanās paralimpiādes riteņbraukšanai notiek pēc tādas pašas sistēmas kā olimpiskajās spēlēs — valstis vāc kopā punktus un pēc to daudzuma sportisti saņem vietas. Lai kvalificētos paralimpiādei, Drustam vienatnē Latvijas komandai jāsavāc 200 punkti. „Tas nav reāli,” saka Drusts. „Protams, sacensties ar tādām valstīm kā Vācija, Nīderlande, Itālija un Kanāda, kur katrai ir 20 sportisti, kas vāc punktus, ir ļoti nereāli.” Taču viņš ir pārliecināts, ka dabūs wild card, jo no Baltijas ir vienīgais, kurš pretendē uz dalību riteņbraukšanas sacīkstēs. „Esmu daudz piedalījies sacensībās un pierādījis savu vēlmi kvalificēties,”viņš ilustrē stratēģiju uz ceļazīmi.

NO BALTIJAS LĪDZ SPĀNIJAI

Visus trīs gadus, kopš Drusts trenējas, viņš ir starptautisko sacensību apritē. Tagad mačos viņš piedalās vidēji reizi divās nedēļās. „Pirmajā sezonā divi triatloni Lietuvā un Igaunijā, kā arī vienas riteņbraukšanas sacīkstes. Otrajā sezonā bija viens triatlons Igaunijā un divas riteņbraukšanas, bet šogad trešajā sezonā bijuši trīs riteņbraukšanas mači un četri triatloni un vēl divas sacensības ir padomā.” Šogad un pērn braukts uz Slovākiju, jo Centrāleiropas pērle ir parocīgi tuvu. Tālākie mači šosezon bijuši Spānijā.
Rudenī gaidāms arī pasaules čempionāts paratriatlonā, kas norisināsies Pekinā. „Protams, pēc sudraba medaļas pasaules kausa posmā ir vilinājums galvā, bet tas kalendārs man ir tāds, ka tajā laikā būšu pasaules čempionātā riteņbraukšanā, kas no stratēģijas viedokļa būtu pareizāk.” Drusts piebilst, ka patiesībā uz Londonu devies vienkārši atzīmēties paratriatlona sabiedrībā, jo esot kaut kur lasījis, ka paratriatlons 2012. gada paralimpiādē, iespējams, būs iekļauts kā paraugsporta veids. „Tas ir jautājums par popularitāti,” saka Drusts.

NĀKAMAIS MĒRĶIS — IRONMAN

Nopeldēt 3,8 km, tad 180 km ar riteni un visbeidzot noskriet 42 km — tās ir Ironman jeb dzelzs vīru sacīkstes. Un tieši tāds ir Drusta mērķis: „Tā doma ir tāda, ka es pēc 2012. gada gribu noiet pilno Ironman.” Pusi no Ironman distances Drusts ir nogājis pirmajā sezonā. „Nogāju vārda tiešā nozīmē.” Tajā brīdī tas nav licies viegls režīms, taču pēc rezultāta „nebija ievērības cienīgs”. Gatavoties dzelzsvīru distancei Drusts plāno lēni, vieglākā režīmā nekā tagad. „Ja kondīciju būšu sasniedzis ap 2015. gadu, tad tur tālu vairs nav arī Rio spēles...” Iedvesma tādiem varoņdarbiem rodas sacensībās, jo starp paralimpiešiem ir daudz emocionāli uzlādējošu paraugu.
 
„Man ir kāds paziņa, kurš pirms vairākiem gadiem salauza kāju. Biju ļoti izbrīnīts, jo uz aicinājumiem kaut ko kopīgi darīt viņš atbildēja: redz, es nevaru neko darīt, jo man ir salauzta kāja. Es saku — re kur tev ir sieva, bērni, kam tu vari lūgt palīdzību iekāpt mašīnā, lai kaut kur aizbrauktu izklaidēties. Tas jau tev netraucē dzīvot dzīvi.”
Drustam tas bija pārsteigums, ka salauzta kāja ir šķērslis baudīt ikdienu. „Mans aicinājums ir nemeklēt attaisnojumus, ka nevaru kaut ko izdarīt. Tas nav iemesls nedzīvot. Paralimpiskajās sacensībās var redzēt, ka tur cilvēki daudz vairāk izbauda dzīvi. Negribu teikt, ka Latvijā tā nenotiek, bet...” Mārtiņš cenšas iedrošināt cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Starp citu, pēc Londonas 2012. gada paralimpiādes viens no viņa karjeras scenārijiem ir ielikt riteni garāžas dziļākajā kaktā un palīdzēt līdzīgajiem.
Runājot par politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem, Drusts piekrīt darbavietas oficiālajam viedoklim, ka Latvijā cilvēki ļoti daudz lietu dara personiskajās interesēs. „No otras puses — es pats neeju un nemainu tās lietas. Tāpēc negribu kādam kaut ko pārmest. Domāju, mēs neesam vēl pārslimojuši labos gadus.”
„Visu, ko Dievs Mārtiņam laupījis, viņš pats spējis kompensēt,” atzīst Drusta treneris Romāns Melderis. „Viņš ir tāds loģisks cilvēks. Ja pateikšu, ka teorētiski tas ir izdarāms, Mārtiņš to noteikti izdarīs. Es trenēju kādus trīsdesmit amatierus, bet ar tādu mērķtiecību viņš man ir pirmais.”

Mārtiņš DRUSTS
Paratriatlonists, finansists
Dzimis: 1978. gada 10. oktobrī
Augums un svars: 179 cm un 72 kg
Ģimenes stāvoklis: neprecējies, dzīvo ar draudzeni Lindu
Sportā: kopš 10 gadu vecuma (džudo)
Izglītība: Rīgas Biznesa skolas maģistrs, LU ekonomikas bakalaurs, Jelgavas 1. sanatorijas vidusskola
Strādā: Swedbank A/S finanšu departamentā
Lielākie sasniegumi sportā: 2. vieta Pasaules kausa posmā paratriatlonā (2011. g.), 3. vieta Europacup šosejas parariteņbraukšanas sacensībās Slovākijā (2011. g.)
Hobiji: kalnu slēpošana
Mīļākā filma: Lobists (korejiešu drāma)
Mūzika: Kārlis Kazāks, albums Viegli, Goran Gora, Gustavo, James un MGMT