2011. gada 25. novembris

Cīņa ar dēmoniem Havaju salās

Ironman jeb 3,8 km peldējums, 180 km ar riteni un 42 km skrējiens ir klasiskā triatlona distance. Tie, kuri spēj to paveikt, tiek dēvēti par dzelzs vīriem. Rinalds Sluckis, kurš pazīstams arī kā Digital Mind izveidotājs, 2011. gada oktobrī kļuva par pirmo latvieti, kurš šo trasi pieveica pasaules čempionātā — leģendārajā Ironman dzimtenē Havaju salās, mežonīgā gandrīz divtūkstoš atlētu konkurencē izcīnot 97. vietu. „Deviņas stundas tu esi viens pats. Viens pats ar sevi, savām domām un dēmoniem,” ekskluzīvā intervijā žurnālam "Sports" stāsta pats varonis.
DZELZS VECIS. Pēc vairāk nekā deviņām mežonīgi smagām stundām trasē ir sasniegts finišs.
Klasiskais triatlons tiek uzskatīts par grūtāko sporta veidu. Ironman distance radās 1978. gadā Havaju salās. ASV peldēšanas, riteņbraukšanas un skriešanas zvaigznes nonāca izturības sportiem tradicionālā konfliktā, cenšoties noskaidrot, kurš ir visgrūtākais. Beigu beigās tika nolemts visus trīs apvienot minētajā 225 km (!) distancē. Kopš tā laika Ironman pasaules čempionāts notiek savā vēsturiskajā dzimtenē Havaju salās, kas ir sevišķi smaga vieta sportošanai un vienlaikus arī ikviena triatlonista sapnis, jo nepietiek tikai ar gribēšanu — ir jāizpilda ļoti augstas kvalifikācijas prasības ierindas klasiskā triatlona sacensībās. Par savu sapņa piepildījuma kafejnīcas KID mīkstajos dīvānos Rinalds Sluckis stāstīja tik azartiski, ka brīžiem skudriņas skrēja gan pa muguru, gan galda virsmu.

MŪSĒJAIS. Rinalds izpelnījās arī vietējo mediju uzmanību.
Pasaules čempionātam droši vien gatavojies īpaši?
— Pēc Ironman sacensībām Šveicē, kurās jūlija vidū kvalificējos startam Havajās, pusotru nedēļu atpūtos. Palika divi mēneši, neko radikālu nedarīju un slodzes saglabāju apmēram tās pašas. Vajadzēja pastrādāt pie apjoma darbiem — ātruma. Paveicās, ka bija patīkams septembris un nelija. Jau biju nobažījies, kā būs, ja divas nedēļas no vietas līs... Sanāca ļoti labs gatavošanās posms.
— Bet tev taču ir jāiet arī uz darbu!?
— Ja tā ir darba diena, tad ceļos pussešos vai pusseptiņos. Rīta kafija ar vieglām brokastīm un projām no mājām (Mārupē) uz baseinu Purvciemā. Baseinā pavadu pusotru stundu. Pusdeviņos dodos atpakaļ uz mājām paēst otrās brokastis. Tad no desmitiem ir otrs treniņš — skriešana vai riteņbraukšana. Un pulksten vienos uz darbu, kam paliek kādas piecas vai sešas stundas. Vakarā pavadu laiku ar ģimeni, draugiem vai vienkārši atpūšos. Tas man ir visoptimālākais grafiks, jo dienas otrajā pusē ķermenis paspēj atjaunoties nākamajai dienai, kas ir tāda pati. Brīvdienās taisu garākus treniņus.
— Vai pēc tādām slodzēm pietiek spēka strādāt?
— Ideāli būtu, ja varētu vēl diendusu pagulēt. Protams, atkarīgs, kas ir darīts treniņā, bet parasti nogurums, kad gribas gulēt, sāk parādīties tikai uz vakarpusi.
— Uz Havaju salām devies 10 dienas pirms atbildīgajām sacīkstēm. Kā aklimatizējies?
— Tas sanāca ļoti veiksmīgi. Mums bija jāiztur 20 stundu pārlidojums. Rīga—Frankfurte—Sanfrancisko—Kona. Lidmašīnā no Vācijas divas trešdaļas pasažieru bija triatlonisti. Tur ir tūrisma kompānija, kas orientējas uz triatlona sacensībām un treniņnometnēm. Ar dakteri nolēmām, ka lidmašīnā negulēšu, nelietošu kofeīnu un cukuru saturošos dzērienus. Izdevās veiksmīgi noturēties.
— Starp citu, cik tev izmaksāja čempionāts?
— Rēķinot pašu braucienu un ieskaitot dzīvošanu, vienam cilvēkam aptuveni 3500 eiro. Triatlons ir salīdzinoši dārgs sporta veids, jo tu nodarbojies ar trīs sporta veidiem. Skriešanai vajadzīgas tikai krosenes un apģērbs, bet riteņbraukšanā velosipēds jau maksā ļoti dārgi, tāpat peldēšana... Ziemā visam vajag citu apģērbu. Kopā ar uzturu viss sanāk ārkārtīgi dārgi.
— Ko darīji Havaju salās daudzajās brīvajās dienās?
— Protams, bija treniņplāns, taču pirms sacensībām apjomi krītas. Ierodoties Konā, mute palika vaļā no visiem brīnumiem... Tu esi nokļuvis tādā vietā, kur laiks nemainās visu gadu. Saule lec sešos rītā un riet sešos vakarā. Meteoroloģiski visas dienas ir vienādas.
— Tur jau laikam valda tūristi...
— Tur valda tūristi, un dārdzība ir kā Ņujorkā. Kafija pat Starbucks maksā sešus vai septiņus dolārus. Konā, kas ir maza pilsētiņa ar 12 tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, viss okeāna krasts nosēts ar viesnīcām, tur ir visi pazīstamie pasaules zīmoli, ienāk liels kruīza kuģis, visapkārt golfa laukumi.
—Vai tev kaut kas imponēja šajā vidē?
— Havajas ir salu arhipelāgs, kur katra sala ir viens liels vulkāns. Un tas vulkāns ir milzīgs — trīs četru kilometru augstumā, un laikapstākļi ir tādi, ka vienā pusē kalnam no okeāna pūš valdošie vēji, kas ar mākoņiem atduras pret virsotnēm. Proti, vienā kalna pusē visu laiku līst, bet otrā — 357 saulainas dienas gadā! Salā, kurā notika sacensības un atrodas Kona — Big Island, ir 11 (!) no 13 pasaulē sastopamajām klimatiskajām zonām. Uz vienas salas, kuras apkārtmērs ir 500 km!
Tur ir gan lietus meža džungļi, kur filmās Rembo ar mačeti staigā, cirzdams liānas, gan tuksnesis, kur nav nekā, tikai melns lavas lauks, gan augšā kalnos arktiskā tundra, kur bez kārtīgām ziemas drēbēm neiztikt. Tāpat ir vulkāniska vide, kur okeānā tek iekšā dzīva lava un atdziest, veidojot jaunu zemi. Tur ir piektais lielākais rančo, kāds Amerikā vispār ir — tur tu iebrauc un jūties kā tādā Teksasā, kur ir tikai kovboji kovboju cepurēs, visas rotaslietas grozās tikai ap buļļiem un kovbojiem. Ir arī pilnīgi normāli apstākļi, kur kafija aug plantācijās. Gaisa temperatūra 30 grādi, okeāna ūdenī 27 grādi — tas ir tas, ko cilvēki brauc izbaudīt. Peldi, vēro rajas un delfīnus. Milzīga daudzveidība ļoti, ļoti mazā teritorijā.
— Kultūršoka nebija?
— Tas ne, bet bija bailes okeānā peldēt. Ja tu redzi rajas, citas zivis un tev piezogas delfīns tuvumā, sāc domāt, ka arī kāda haizivs var atpeldēt... Kad palasi, ka tur no krītošiem kokosriekstiem cieš vairāk cilvēku nekā no haizivs uzbrukumiem, tad ir O.K.
— Arī sacensībās nācās šķērsot vairākas klimata zonas?
— Sacensībās virzība notiek 90 km uz salas ziemeļiem un atpakaļ. Apkārt ir tikai lavas lauki — 60 grādus karsts melns asfalts, melna lava, nedaudz zaļa zāle un vējš tieši no okeāna. Liels karstums un liels mitrums.
— Ziņās rakstīja, ka basu pēdu nevarot asfaltam tuvumā spert...
— Karstākais bija, braucot ar riteni vienā lielā klajumā, kur saule svilināja 37 grādus. Tu nepārtraukti svīsti, bet vējš ir tik spēcīgs, ka visu laiku esi sauss. Un, ja neievēro ēšanas un dzeršanas ritmu, tad, uz sevi paskatoties, liekas, nemaz neesi nosvīdis. Viltīgi. Viegli iekrist un vispār pazaudēt šķidrumu. Tad var sākties nopietnas problēmas...
— Kā juties no rīta pirms lielā starta?
— Man vienmēr pirms sacensībām ir svētku sajūta. Tā diena ir īpaša, jo tu tik daudz gatavojies, tu tik daudz ziedo, tu pakārto daudzas lietas tam. Protams, tev ir satraukums, kad tu ieraugi, kā tie 1800 cilvēki iet ūdenī. Katram ir kādas emocijas acīs — bailes, koncentrēšanās. Bet es spēju sevi savākt un gaidu absolūtus svētkus.
Slucka sarunu biedrs sacensību rītos.

— Vai tev ir kādi pirmsmaču rituāli?
— Parunājos ar riteni pirms starta. Uzpumpēju riepas, iestiprinu velokurpes pedāļos, želejas sakārtoju, pastaipos, iesildos.
— Un triatlona klasika tūdaļ var sākties. Kā tas viss izskatās pirms starta šāviena?
— Pulksten sešos ir uzlēkusi saule, bet starts ir 7.00. Virs okeāna vēl ir dūmaka. Ūdens pilnīgi dzidrs, redzi gultni, un apkārt peld zivis. Mols un krasts pilns ar skatītājiem. Skan havajiešu bungas. Nodzied ASV himnu, pārlido pāri televīzijas helikopteri. Emocijas tik sakāpinātas, ka metas zosāda. Skatos, citam uz rokas pulsometrs jau rāda 140 sirds sitienus minūtē, miera stāvoklī jābūt 60 — tikai satraukums. 6.40 visus sadzen ūdenī, bet tad baigi nosalstam... Kamēr visi satipina ūdenī, paiet 20 minūtes. Starts ir 150 metrus no krasta, pamata zem kājām vairs nav, tur peld galvenā sponsora Ford mašīnas. Visus it kā vieno viens mērķis, bet saproti, ka tūlīt sāksies pamatīga gaļasmašīna.
— Starts!
— Satraukums virmo gaisā, bet līdz ar starta šāvienu tas pazūd. Tad vairāk par to nedomā un aiziet peldēšanas gaļasmašīna — ar elkoņiem un visādi. Tas ir baigais piedzīvojums, kad gandrīz divi tūkstoši peldētāju vienlaicīgi sāk. Viena lieta, kad treniņos peldi viens pats, pavisam cita, kad sākas kaut kas tāds. Netiek žēlots nekas!
Citos mačos elle beidzas pēc piecām minūtēm — ātrie aizpeld, lēnie atpaliek. Bet šeit līdz 2 km viens liels kautiņš. Tik daudz spēkos līdzīgu sportistu! Un joprojām tev dod pa brillēm, galva iet zem ūdens... Tas notiek visu laiku. Pagriežoties ap boju un peldot atpakaļ, iekļāvos sešu cilvēku grupiņā un bija mierīgāk. Sāļo ūdeni sanāk tā sadzerties, ka par siļķi vēl ilgi negribas domāt, viļņi drūmākie. Peldējumu pabeidzu 597. vietā.
— Kas notiek, izkāpjot no ūdens pēc gandrīz 4 km gara peldējuma?
— Seko mana mīļākā disciplīna — riteņbraukšana.
— Vai ir iespēja atelpai?
— Tikai skrienot cauri tranzītzonai — izskrēju cauri dušām, noskaloju no ķermeņa sālsūdeni, noberzēju seju. Tālāk ir sakārti tā saucamie tranzitionbag maisi, kuros ieliktas riteņbraukšanai vajadzīgās mantas. Pagrāb maisu ar savu numuru, ieskrien teltī, paķer riteni... Tranzītzona ir diezgan gara — 350 metri. Ja gribi, vari arī tur sēdēt; ir tādi, kas tranzītzonā pavada pa 30 minūtēm, lai atpūstos.
— Cik dalībnieku atkrīt pēc pirmās disciplīnas?
— Peldējumā ir laika limits — 2 stundas un 20 minūtes. Šķiet, divi vai trīs dalībnieki netika pāri šai robežai.
— Kāds bija tavs rezultāts?
— 1 stunda un 6 minūtes.
— Turpinājumā otrā disciplīna — 180 km ar divriteni.
— Parasti līdz 40 km esmu apdzinis visus, kurus varu apdzīt, bet šoreiz dzīšana turpinājās līdz pat 120. km. Starp amatieriem riteni nogriezu top-10 līmenī. Atkal tas pats — visi nopeld stipri līdzīgi, stipri līdzīgi visi brauc... Taču ar brauciena otro stundu pārforsēju. Pirmo stundu nobraucu ar vidējo ātrumu 42 km/h, bet otrajā mans vatu jeb jaudas mērītājs uzrādīja, ka bišķi par daudz bija. Ironman mačos nedrīkst mīties citu aizvējā, tā sauktais draftings ir aizliegts, jāietur septiņu metru distance.
— Tātad nekāda grupas braukšana!
— Amatieri, kas pa beigām brauc, dažkārt grupas veido — tiesneši dažiem no viņiem iedod dzelteno kartīti, kas ir četru minūšu sods. It kā vienā trasē 1800 cilvēku, taču visas deviņas stundas esi viens pats. Viens pats ar sevi, savām domām un dēmoniem. Stāties ārā vai turpināt.
— Kāda ir trase?
— Vienā virzienā 90 km, apgriezies un 90 km atpakaļ tieši pa to pašu ceļu. Kopumā ir 1400 metrus augsts kāpums. Nav tādu klasisku kalnu kā Šveicē, bet ir tādi gari stiepieni: garākais 15 km un divus trīs grādus slīpums. Brauc, griez, tev jau kājas sāp. Nesaproti, kāpēc min ar baigo jaudu, bet neiet ātrāk par 25 km/h... Nav apkārt nekas, pēc kā orientēties, un tikai pēc velodatora apjaut, ka ir kāpums. Augšā lejā, augšā lejā. Ik pa 10 km dzeršanas punkti — karstuma dēļ viņu deva puslitra pudelītēs no ledus vannām. Vispirms atdzesējies — uzlej uz skausta, uz galvas, tad nedaudz padzeries. Ieliec riteņa pudeles turētājā un pēc 5 km jeb septiņām minūtēm tas ir tik karsts kā dušā. Īpaši karstums ceļas augšā no asfalta.
Havaju salas. Pati Ironman trase - ir īsta elle.
— Turklāt tu jau vēl biji pārforsējis notikumus...
— Jā, tā tas bija. Zini kā — adrenalīns... Nebiju īsti mierā ar peldēšanas rezultātu, jo plānoju nopeldēt par četrām minūtēm ātrāk. Tas deva papildu injekciju: „Davai, dragā!”
Tev jau liekas 180 km baigi daudz, bet pirmie 120 km vienkārši aizlido! Kad braucu atpakaļ ap 140. kilometru sākās smags psiholoģiskais darbs — apkārt bija tikai lavas lauks, un pa otru trases pusi vēl minās lēnākie braucēji. Vēl 5 km... 10 km... Sākās mazās psiholoģiskās spēles ar sevi. Okay, paņem ūdeni šajā dzeršanas punktā un tad līdz nākamajam. Tādā veidā atskaiti distanci un gūsti mazās psiholoģiskās uzvaras. Ja tu sāc domāt, ka tev vēl 40 km jābrauc, kas ir vesela stunda, tad ir baigi grūti.
— Kāda bija tava taktika?
— Pareizi būtu pirmo sacensību pusi veikt maigāk un otrajā — izlikt sevi visu. Tā ir lieta, kas nāk ar laiku un pieredzi. Šajā gadījumā man sanāca otrādi. Problēmas rada grupas, precīzāk, bari, kas veidojas. Ja tu kādu apsteidz un panāc nākamo grupu, nevari iesēsties 7 metru distancē, ja grupa minas lēnāk, nekā tev vajag, un nevari uzķert ritmu. Jāmet pa zobiem augšā un lejā, sanāk liela raustīšanās, kas izsauc ķermenī attiecīgus procesus, un muskuļi tiek sadragāti... Parasti riteņbraukšanā izdaru savu un skriešanā noturu rezultātu. Šoreiz pakāpos ļoti augstu, taču skriešanai vairs nepietika enerģijas.
— Runājot par dēmoniem, kad tie sāk parādīties?
— Skriešanā. Uz riteņa jutos ideāli — man nebija krampju un nekas nesāpēja. 180 km ar vidējo ātrumu virs 38 km/h — tas ir labs rezultāts, nobraucu 4 stundās un 42 minūtēs, tiešām toprezultāts. Tikai skriešanā sapratu, ka būs grūti. Runāšana ar dēmoniem parasti sākas skriešanā, jo tā ir pēdējā distance, plus skrienot ķermenis visvairāk uzkarst.
Sacensībās neēdu enerģētikas batoniņus, bet lietoju želejas, vēders tās spēj labi paņemt pretī, nav nekādu problēmu. Bet vienā brīdī tev vienkārši tās pieriebjas, visa mute jēla. Skriešanā sāc sevi pierunāt. It kā apzinies, ka ir jāpieturas pie želeju ēšanas režīma, lai būtu enerģija, bet ir grūti tās iedabūt iekšā. Saki: „Viss — 16. kilometrā apēdīšu želeju.” Noslēdz tādas derības ar sevi. Uz pulksteņa noskan 16. km, un ir jāēd! Tajā brīdī tu vairs nespēj tulkot sajūtas. Ķermenis sāk raidīt neadekvātus impulsus, lai piespiestu izstāties. Tev ir tikai ar prātu jādomā, ir jāturas pie ēšanas plāna, citādāk vari nebeigt distanci.
— Cīņa ar sevi...
— Pirmos piecus kilometrus labi nogāju, bet tad vienkārši izslēdzos. Ķermenis neļāva iet uz priekšu. Pērn Igaunijā sacensībās plus 30 grādu gaisa temperatūrā ķermeņa temperatūra uzkāpa līdz 41 grādam, un pēc finiša es nogāzos. Mediķi palīdzēja, viss bija kārtībā, bet laikam ķermenis saglabāja to atmiņu, ko nozīmē, kad tas pārkarst.
Tu it kā vari iziet ārā no sava ķermeņa, spiest un skriet, bet organisms vairs nespēj atdzist, temperatūra pieaug, un tad iestājas aizsargmehānisms — smadzenes slēdz ārā muskuļus, lai nevari vairs pakustēties, slēdz ārā citas ķermeņa funkcijas, lai saglabātu pašu galveno — smadzeņu darbību. Citādi var izbeigties proteīna struktūra, nieres, aknas. Es šo sajūtu esmu atradis un spēju iztulkot. Sākas drebulis, lai arī ir karsts, sāk gar acīm migloties, un tu saproti, ka jāturas pie ātruma četras ar pusi minūtes kilometrā. Lēnā garā vienkārši čubini uz priekšu. Skriešanā pēc 5. km sapratu, ka man tagad galvenais ir aiziet līdz mājām veselam. Pieņēmu to ātrumu un skrēju līdz galam. Sāpju un krampju nebija. Morāli turies, saprotot, ka esi piektajā kilometrā, bet jānoskrien 42 km.
— Vai maratona trase bija sarežģīta?
— Tā ir daļa no riteņbraukšanas trases, tāpat kāpumi augšā un lejā. 25. km ir slavenais enerģijas aplis, tā ir teritorija jūras krastā, bet nedaudz zem jūras līmeņa. Specifisks klimatiskais apgabals, jo tur nepūs vējš, stāvošs gaiss, karstums 38—39 grādi. Visgrūtākais trases posms! Redzams daudz saules bateriju, jo šajā vietā veic visādus eksperimentus un ražo saules enerģiju. Par šo trases posmu biju dzirdējis daudz leģendu, taču nebija tik ļauni un traki — varbūt pārāk biju iepriekš nobaidīts. Kad izskrien no turienes un paliek pēdējie 10 km, tad atliek cīņa ar raksturu. Tiešām cīņa ar sevi.
— Kāda ir atmosfēra trasē tādā smagā brīdī?
— Citi, skrienot garām, pasmaida. Pie dzirdināšanas punktiem ir pilns ar skatītājiem, kas visu laiku aplaudē. Tiesa, kad cīnies ar sevi, sāk jau apnikt kārtējie līdzjutēju: „Yeah, good job!” un „Way to go!” Kaut gan sākumā tas bija uzmundrinoši. Ja godīgi, neko daudz no sacensībām neatceros — biju pilnībā ieslēdzies sevī.
— Nu, bet finišu gan jau atceries!
— Pēdējos 500 metros mute netaisījās ciet, absolūtā laime! Cilvēki aplaudē, un tu saproti, ka pēc divām minūtēm ir mājas. Endorfīnu pilns (hormoni, kas izsauc eiforiju — K. Z.), adrenalīns augšā. Asaras pašas no sevis — tu nesaproti, no kurienes tās nāk.
Man visvairāk patīk tā sevis pārvarēšana. Triatlons ir ļoti vientuļš sporta veids, kurā tu visu laiku gūsti uzvaru pār sevi. Cīņa — izstāties vai iet tālāk. Tad, kad gribi apstāties, tev ir 100 argumenti, lai to darītu, bet tev vajag atrast to vienu, kāpēc turpināt. Havaju salās nepieļāvu domu izstāties, jo tik daudz biju ieguldījis. Tu esi tur nokļuvis un vienalga kā ir jātiek līdz finišam.
Citiem bija grūtāk — pārkarsuši gulēja uz asfalta, ātrie veda projām. Izstājās apmēram 120 dalībnieki. Finišu sasniedza 93 % sportistu, kas ir ārkārtīgi labs rādītājs.
RINALDS SLUCKIS FINIŠĒ. Viņš ir pirmais latvietis, kas to paveica pasaules čempionātā.
— Gar zemi nenokriti?
— Nē, nē. Finišā tev uzreiz ir klāt divi brīvprātīgie, katrs paķer aiz savas rokas un ved uz atpūtas zonu. Medaļu un ziedu virtenes uzreiz uzliek kaklā, draudzene Kristīne kaut ko nobļāva un sabučojāmies. Havaju salu laikapstākļi prasa daudz vairāk, nekā vari normāli izdarīt. Arī profesionāļi gāzās gar zemi, taču nevis fiziska izsīkuma, bet mentālas iztukšošanās dēļ. Turpat atpūtos, sagaidīju pulksten sešus, lai izņemtu riteni un lēnām devāmies uz viesnīcu. Izdzēru vienu aliņu un jau desmitos aizgāju gulēt...
— Vai pie trases šampanietis neputoja?
— Trasi slēdz 12 naktī, un tur pilnīgi nekas nenotiek. Pasākums un uzvarētāju apbalvošana bija nākamajā dienā.
— Kā atguvies no slodzēm?
— Nākamajā dienā pamostoties, nekas nesāpēja, vienīgi biju nedaudz stīvs. Paēdu brokastis, saskrūvēju riteni, sakravāju mantas, tādējādi lēni iekustoties pēc slodzēm. Devāmies uz svinīgo pasākumu. Bez steigas un stresa.
Protams, pēc šāda Ironman ķermeņa atjaunošanās notiek vēl trīs četras nedēļas. Vairāk jāpiedomā par uzturu. Pārlidojām uz citu salu, un bija īsta atvaļinājuma sajūta.
— Ballītes ar pazīstamajām ziedu virtenēm kaklā?
— Ziedu virtenes uzliek kaklā, kad tu tur ierodies. Havajieši ir ļoti spirituāli un tic labajiem gariem un dabai. Braucot prom, līdzi ņemt uz mājām virtenes nedrīkst. Pirms prombraukšanas tev tās ir jāiemet okeānā un jāvēlas kaut kas. Tad tas piepildās. Skatīsimies...
— Tev šī ir tikai trešā sezona triatlonā un jau 97. vieta pasaules čempionātā sporta veidā, ko uzskata par smagāko šajā saulē. Kādas ir jaunākās atziņas?
— Kritiska lieta ir uztura jautājums — ko un kā tu ēd. Pirms diviem gadiem domāju, kā pareizi trenēties, tagad vairāk pievēršu uzmanību, kā pareizi atpūsties, kurš ir labākais diennakts laiks treniņiem un kā to visu labāk savienot ar darbu. Citiem vārdiem, lietas, kuras tu iemācies, tev ir kļuvušas saprotamas un nāk klāt jautājumi, par kuriem tev nav iespējams sākumā domāt.
— Kāda ir tava ēdienkarte?
— Ir vairāki principi, pie kuriem cenšos pieturēties. Pirmkārt, liela ogļhidrātu deva brokastīs — tie ir kviešu un auzu produkti, kuros ir tā saucamie saliktie ogļhidrāti. Piemēram, auzu pārslu musli ar medu un grauzdētiem banāniem, riekstiem vai kādu sēkliņu, citreiz vēl piešauj klāt jogurtu. Tā ir ogļhidrātu bumba, kas nodrošina vajadzīgo cukura daudzumu asinīs. Liela porcija plus kafija. Otrs, obligāti reizi dienā augļi un reizi dienā dārzeņi. Tāpat regulāri ēdu pilngraudu makaronus. Trešais, uztura piedevas. Sacensību laikā ēdu speciālas želejas, kuras kuņģis ātri var uzņemt.
Tagad teju vai modes lieta ir cīņa ar glutēnu... Tas ir proteīns graudaugos. Ne visiem organismā ir ferments, kas spēj to pārstrādāt. Novāks Džokovičs savus panākumus tenisā skaidro ar atteikšanos no glutēnu saturošajiem produktiem, kas ļauj samazināt svaru un palielināt veiktspēju un izturību. Arī triatlonā ar to strādā, jo dēļ milzīgās ilgtermiņa slodzes nopietni tiek ietekmēta vielmaiņa — kā ķermenis spēj pārstrādāt taukus un ogļhidrātus, kā arī stress ir gremošanas sistēmai. Rezultātā šīs pārstrādājošās vielas mainās, samazinās, mirst... Ķermenis cieš. Gribu veikt bioķīmiskās analīzes, lai attiecībās ar glutēnu noskaidrotu, ko varu no graudaugiem ēst un ko ne.
— No kā tu esi atteicies?
— Protams, nekādu junk-food; ar Makdonalda pārtiku nekad neesmu aizrāvies, bet tagad vispār — aizmirstu. Piena produkti, siers, vienīgais, kas ir palicis Mozzarella un pavisam viegls beztauku jogurts. Kafiju dzeru ar sojas pienu. Tāpēc, ka ar piena taukiem pieauguša cilvēka ķermenis tiek grūtāk galā. Reti ēdu gaļu — tikai reizi nedēļā labu liellopu gaļu, retāk vistu. Pilnībā no gaļas nedrīkstu atteikties — muskuļi zaudēs daudz proteīna. Principā neēdu kartupeļus un, ja restorānā pasūtu salātus, tad palūdzu bez jebkādiem dresingiem un ar olīveļļu. Svarīgi ir izturēt balansu starp optimālu svaru un pietiekošu uzturu.

Ar kāroto medaļu.

Rinalds SLUCKIS
Triatlonists, IT konsultāciju uzņēmuma Digital Mind vadītājs
Izglītība: Banku augstskolas bakalaura grāds biznesa vadībā
Ģimenes stāvoklis: saderinājies
Sportā: trenējies basketbolā, vieglatlētikā (desmitcīņā), hokejā, kopš 2008. gada triatlonā
Treneris: Romāns Melderis
Vaļasprieki: patīk gatavot ēst
Mīļākais kino: The Office (seriāls)
Mūzika: Toma Grēviņa Radio 101 vakara programma

2011. gada 10. novembris

Tas nav Mārtiņdienas joks

Kādas ir karstākās tendences pasaules florbolā? Kāpēc agresīvais plecs plecā florbols ir pagātne? Kā Somijas tiesneši padarīja savējos par pasaules čempioniem? Kāpēc Latvijas sieviešu florbola izlase no elites līgas izlidos kā korķis no pudeles? Kādēļ zviedri domā, ka mūsu florbols dzīvo kokos? Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem sniedz tie divi Latvijas florbola cilvēki, kas ir vistuvāk starptautiskajai virtuvei. (Raksts no žurnāla "Sports")

GROSS UN LARINOVS. Šie vīri ir Latvijas labākie florbola tiesneši.
Mārtiņš Grossun Mārtiņš Larinovs dzīvo katrs savā pasaules malā — viens Liepājā, otrs Valmieras pusē. Taču nedēļas nogalēs viņi satiekas kādā no Latvijas pilsētām vai ceļo pa Eiropu, lai tiesātu florbola spēlēs. Viņi veido mūsu labāko florbolu tiesnešu tandēmu, ko apliecina 2011. gada vīriešu U-19 pasaules meistarsacīkšu fināls. Proti, aizvadītajā pavasarī pasaules čempionāta nagla tika uzticēta latviešu arbitriem — mūsu abiem Mārtiņiem.
Nesen abi pārbrauca no Euro Floorball Tour 2011, kurā latvieši bija gados jaunākais tiesnešu pāris (Larinovam 26, Grosam 27 gadi) un kurā startēja pasaules četras spēcīgākās vīriešu izlases — Zviedrija, Somija, Šveice un Čehija. Piedaloties tik spēcīgos turnīros, ir lieliska iespēja novērtēt jaunākās florbola tendences un nodot tās tālāk mūsu līdzjutējiem, spēlētājiem, treneriem, funkcionāriem un, protams, tiesnešiem. Starptautiskās kategorijas licence ir vēl diviem mūsu arbitriem — Arsēnijam Mihejevam un Mārim Kumderdankam.

IENĀK TEHNOLOĢIJAS, ATGRIEŽAS PIRMSĀKUMI
Diametrāli pretējo dzīvesvietu dēļ nebija iespējams sapulcēt abus Mārtiņus pie viena sarunu galda. Tādēļ vienojāmies interviju noturēt ar e-pasta starpniecību, kas izvērtās negaidīti interesanti. Larinova izsmeļošās atbildes ar raksturīgo lakonismu efektīvi papildināja Gross.
Sarunu sākām par jaunākajām lielajām florbola tendencēm. Tādas ir divas. Gluži kā futbolā arī florbola spēļu vadīšanā ienāk jaunas tehnoloģijas, savukārt spēlētāji atgriežas pie pirmatnējā tehniskā florbola. „Aizvien lielāku lomu ieņem tehnoloģijas — mikrofons ar austiņu vienam no treneriem tribīnēs, otrs — tāds pats — galvenajam trenerim uz soliņa. Spēles un pretinieka analīze notiek jau mača laikā,” Larinovs apgalvo, ka maču videoierakstu analizēšana kļūst otršķirīga. Aizvien vairāk tiek liktas lietā videokameras, kas filmē tikai vienu konkrētu laukuma daļu — parasti vārtu priekšu.
Larinovs norāda, ka tā dēvētā fiziskā florbola laikmets beidzies. „Var droši teikt, ka florbols atgriezies pie pirmsākumiem, kad tehnika, individuālā spēle un bumbiņas apstrāde bija lielākā meistarības izpausme. Vēlāk florbola lielvalstis koncentrējās uz fizisko sagatavotību un spēli ar augumu. Tagad agresīvs spēles stils kļūst retāks. Starp citu, pirmais, ko tiesnešiem šobrīd māca, ka jāspēlē vispirms uz bumbiņu un tikai tad var runāt par kontakta spēli.” Agrāk soms un zviedrs maksimālā ātrumā nesās stūrī pēc bumbiņas, bija skaidrs, ka vispirms būs fizisks kontakts un vieglākais, vājākais, šādam kontaktam mazāk gatavais būs gar zemi. „Tagad abi spēlētāji iet uz bumbiņu, jo zina, ka tiesneši tieši to grib redzēt. Patiesībā, ne jau tiesneši, bet starptautiska ranga funkcionāri, kas florbolu virza globālā līmenī.”
Citiem vārdiem — pasaulei florbolu vēlas prezentēt kā ātru un tehnisku sporta veidu, kur nav vietas rupjajam, negodīgajam un traumām. Tas ir ciešā saskaņā ar olimpiskajām vērtībām, kuras netieši akcentē Gross: „Manuprāt, šo tendenci rada florbola vēlme iekļūt olimpisko spēļu programmā.”

LATVIJĀ KLIBO IZPRATNE
Vecākais no Mārtiņiem — Gross —, kurš ar saviem 27 ir par apaļu gadskārtu biezāks nekā Larinovs, pauž pārliecību, ka Latvijā florbols kļūst populārāks, jo īpaši jauniešu vidū. Taču atvērtais Larinovs vērš uzmanību uz aizu starp lielo četrinieku un Latviju. „Mēs esam soli aiz TOP-4,” tiešā tekstā raksta Larinovs. „Latvijā joprojām būtiski ir divcīņās demonstrēt, ka es esmu spēcīgāks fiziski — pirmā doma ir ar augumu darīt tā, lai pretinieks netiek pie bumbiņas pirmais, nevis censties dabūt bumbiņu pašam.” Larinovs sūkstās, ka abiem ir grūti pārslēgties no Latvijas florbola stila uz zviedru, somu, šveiciešu vai čehu spēli. „Tā filozofija ir pavisam cita,” vairākkārt uzsver Larinovs.

PAR GALVASSĀPĒM
Viena no galvenajām problēmām Latvijā ir tiesnešu un viņu pieņemto lēmumu nerespektēšana. „Spēlētājs var atļauties nostādīt sevi augstāk par tiesnesi. Tas, protams, neattiecas uz visiem spēlētājiem,” paskaidro Gross. Viņa pārinieks papildina, ka: „Florbolistus var sadalīt kategorijās — Latvijas čempionāta spēlētāji un pārējie. Starptautiskā arēnā problēmas rada nevis spēlētāji, bet mēs paši tās sev sagādājam.” Kā piemēru viņš min kādas epizodes traktēšanu pēc saviem ieskatiem, bet spēlētāju un treneru reakcija liecina, ka ir pierasts pie citādākas šīs situācijas interpretācijas. „Tad nākas skaidrot, kāpēc ir pieņemts tieši šāds lēmums. Ja proti izskaidrot, tad, lai arī nepiekrīt, vismaz saprot, ka, pirmkārt, tiesnesis epizodi redzēja un tādēļ to traktē šādi. Otrkārt, saprot, ka redzējums katram var būt atšķirīgs un mēs spēli varam turpināt.”
Būtiski pēc diskutablām epizodēm secinājumus izdarīt maksimāli ātri gan tiesnešiem, gan spēlētājiem un treneriem. „Tad galvassāpes pazūd visiem: mums attiecībā pret komandām, komandām — pret mums,” paskaidro Larinovs.
Pievēršoties konkrētāk Latvijas tiesnešu druvai, abos Mārtiņos jūtama vēlme iesaistīties un vienlaikus — arī zināma bezcerības dvaša. „Ir ļoti grūti,” saka Larinovs, „jo mēs, tiesneši, esam tik dažādi un katram spēles izpratne atšķirīga. Protams, var jau teikt: dariet visu, lai izpratne būtu vienāda, taču tam ir strukturāli un individuāli šķēršļi.” Pastāv cerība, ka ar jauno tiesnešu komitejas apstiprināšanu viss ies uz augšu. „Atradīsim, ja ne pareizo ceļu, tad vismaz virziens būs uz pareizā ceļa pusi,” problemātisko ainiņu ieskicē Larinovs.
No spēlētājiem bieži tiek saņemtas sūdzības, ka vienas un tās pašas epizodes tiek traktētas radikāli atšķirīgi. „Kā īsti ir?” šo retorisko jautājumu pāriniekiem nākoties uzklausīt regulāri.
Vispirms jau spēlētājiem un treneriem jādara viss, lai gūtu uzvaru, neskatoties uz tiesnešu lēmumiem, „jo pie zināmas sagatavotības tevi neviens nepanāks vai metienu neatvairīs”. Jāpiebilst, ka visai Latvijas sporta spēļu publikai ir raksturīgi aizmirst: bez tiesneša spēle vispār nevarētu notikt.
Larinovs spēlētāju un tiesnešu nemieru sakarā kā pozitīvu piemēru uzteic leģendārā florbola entuziasta, Ķekava/BFF pārstāvja Arta Drēziņa ideoloģiju. „Drēziņa attieksme pret tiesnešiem ir neitrāla, jo viņš uzskata, ka tieneša kļūda ir tikpat neatņemama spēles sastāvdaļa kā jebkura spēlētāja, vārtsarga vai trenera kļūda.” Tā ir absolūta taisnība — pret tiesnešu kļūdām vajadzētu izturēties ar lielāku sapratni un pietāti. „Tad nervi visiem daudz labāk saglabāsies,” piebilst Larinovs. Rezumējot: nav jāšauj ar bisi pa zvirbuļiem, bet jātēmē uz ērgli klintī. Reāli un saprātīgi.

SOMIJAS TIESNEŠI KALDINA ZELTU
Larinovs uzskata, ka Latvijas florbols ir mūžīgā mācīšanās posmā. Tā tas ir bijis visu laiku un būšot arī turpmāk. „Kad 2008. gadā somi pirmo reizi ieguva pasaules čempiona titulu, uzvarot līdz tam nepārspētos zviedrus, somu tiesnešu priekšnieks mums lepni stāstīja, ka daļiņa no zelta pienākas arī Somijas tiesnešiem, jo viņi ar savu tiesāšanas manieri bija izglītojuši somus spēlēt tā, kā nespēlēja neviena komanda pasaulē.” Proti, tas ir stāsts par uzsvaru uz ātruma un tehnikas sinerģiju, kas dažbrīd stūrgalvīgo iešanu plecs plecā (precīzāk — elkonis ribās...) aizstāja ar dinamisku spēli uz bumbiņu.
„Tieši šo ceļu IFF līmenī mums tagad māca. Tātad recepte ir mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties no stiprā,” uzsver Larinovs.

DĀMAS, KUR JŪS ESAT?
Atbildot uz jautājumu, ko vēlētos uzlabot Latvijas florbolā, Larinovs nonāk līdz pašreizējai florbola galvenajai aktualitātei – gaidāmajam pasaules čempionātam sievietēm. Viņš gribētu, lai tiesnešu pulkā būtu vairāk sieviešu, bet visvairāk — sievietes, kuras spēlē florbolu. „Nezinu, kā piesaistīt meitenes un sievietes, taču tam ir jābūt pirmajam punktam LFS nākamo trīs gadu plānā — tam es ticu par 200 procentiem.”
Mūsu meiteņu junioru izlase ir izkritusi no elites divīzijas, bet sievietes tajā vēl turas. „Kad karjeru beigs šābrīža līderes, mēs no A divīzijas izlidosim kā korķis no pudeles. Nopietnas maiņas nav.” Latvijas sieviešu izlase var lepoties ar vairākkārt izcīnītajām ceturtajām un piektajām vietām pasaulē, bet... „Baibai Juršaišis būs astotais (!) pasaules čempionāts. 16 gadus noturēties virsotnē nav viegli, un šis piemērs tikai vēlreiz apliecina, ka mūsu dāmām nav nopietnas maiņas!”

DALĪBAS MAKSA — TIESNESIS...
Latvijā ir reģistrēti 45 florbola tiesneši, no kuriem aktīvi tiesā tikai puse. „Mūsu ir 45 reizes mazāk nekā Čehijā.” Proti, Šveika dzimtenē ir 1100 florbola tiesnešu, bet Somijā un Zviedrijā vēl vairāk. „Čehijā ir tā – ja komanda grib spēlēt kādā no līgām, tad klubam ir jāsagatavo divi tiesneši, ko tālāk federācija apmāca.” Faktiski tiesnesis ir kā obligāta daļa no dalības maksas. „Latvijā attieksme ir tāda — ā, LFS nevar dabūt jaunos tiesnešus, nu tagad arī to uzgrūdīs uz klubu pleciem!” Larinovs piebilst, ka resursi meklējami jauniešu čempionātā, taču to tiesā paši treneri vai augstāka līmeņa klubu spēlētāji.
Esot vēl vien problēma: „Jaunie redz, kā viņu lielā komanda un treneri attiecas pret tiesnešiem — kā viņus zākā un aprunā —, un neviens nevēlas būt par vienu no tiem zābakiem vai idiotiem ar svilpi laukumā... Tomēr man ir pārliecība, ka izpratne mainīsies un mēs ar Grosu būsim pirmais labais piemērs tam, lai tiesnešu mundieri nospodrinātu kā vēl nekad.”

UZ PASAULES ČEMPIONĀTU CITĀ VEIDĀ
Ja reiz pieskaramies mundierim, rodas jautājums, kas mudina to pucēt? Atbild vecākais no Mārtiņiem — Gross: „Kā spēlētājs nespēju sevi pilnībā pierādīt, lai debitētu Latvijas izlasē un spēlētu pasaules čempionātos. Vairāk saskatīju potenciālu tiesneša darbā un pamazām sāku sevi īstenot tādā veidā, piepildot savus sapņus — piedalīties dažādos pasaules čempionātos. Piedalos un visu redzu, bet no cita skatpunkta, un man tas patīk!”
Grosu kā spēlētāju gan nevajag novērtēt par zemu — viņš ir viens no Kuršu līderiem, piemēram, 2010. gada sezonu pabeidza ar 28 (14+14) rezultativitātes punktiem.
Lai arī, tiesājot florbolu, dzīvoklim Skanstes debesskrāpī vai jaunākajam 7. sērijas BMW nenopelnīsi, Larinovs atdzīst, ka studiju gados tas bijis motivējošs ienākumu avots. „Papildu naudiņa studentam vienmēr ir būtiska,” un dziļdomīgi piebilst: „Iespējams, mani tiesāšanā vilināja vēlme sevi pārbaudīt — būt tur, kur tev jāpieņem arī nepopulāri lēmumi, un tādā veidā attīstīt sevi kā personību.”

LATVIJAS AVĪZE PRET LEKRINGU
Mārtiņi neatceras vēsturisko pirmo kopā notiesāto spēli. Taču virslīgas ugunskristības prāta rievās ierakstījušās kā akmenī iecirstas, puiši faktiski tika iemesti lauvu bedrē. „Tas bija 2007. gada 28. janvāris. NBS Sporta zālē tiekas Latvijas Avīze un Lekrings. Uztraukums bija ne mazais, spēle gāja kā pa viļņiem, periodiski esot vadībā te vienai, te otrai komandai. Spēles pamatlaiks noslēdzās ar 9:9, bet papildlaikā vārti netika gūti. Pēc mača saņēmām gan labus, gan sliktus vārdus,” rekonstruē Larinovs.
„Būtībā mūs iemeta ar sasietām rokām ūdenī. Tādas metodes ir tikai pie mums... Somijā, Zviedrijā, Čehijā un Šveicē ir gadiem jātiesā zemākā līmeņa spēles, tad draudzības spēles, tad viegla augstākā līmeņa spēle — viss notiek pa trepītēm. Tur neviens, kurš tiesājis sievietes un bērnus uzreiz netiek pie augstākās līgas līderu dueļa,” Larinovs pretrunīgi norāda, ka varbūt tā arī bija labāk.
Tomēr visspilgtāk atmiņā palicis gadījums saistībā ar notikumiem tribīnēs. Kāds fans interesējies, kas tie par jauniem tiesnešiem. „Tolaik mūs neviens vēl nepazina, un kāds jokodams atbildējis — kaut kādi zviedri. Jautātājs nobrīnījies un nemaz nav centies apšaubīt saņemto atbildi,” teikuma beigās Larinovs punkta vietā pieraksta priecīgu smaidiņu.

PASAULES ČEMPIONĀTA FINĀLS
Par spīti mūsu mazajam tiesnešu skaitam, niecīgajiem finansiālajiem resursiem un citām problēmām Larinovs un Gross aizvadītajā pavasarī sasniedza ne tikai savas, bet visas Latvijas florbola tiesāšanas karjeras zenītu — puišu rokās tika nodots 2011. gada pasaules U-19 čempionāta fināls. „Milzīgs paldies jāsaka kādreizējam mūsu galvenajam tiesnesim Nikolajam Boreiko, kurš ar savām metodēm mūs iemeta Latvijas spēcīgākajā florbola sabiedrībā un norūdīja. Bijušais LFS prezidents Alfrēds Kundziņš, manuprāt, pieņēma ļoti nepopulāru lēmumu — 2007. gada maijā mani un Grosu paņēma līdzi uz pasaules sieviešu čempionātu florbolā Dānijā (Frederihshavnā). Tas mums deva impulsu turpināt florbola tiesāšanu, jo redzējām, kā strādā IFF arbitri,” pateicīgi ir abi tiesneši. „Pēc diviem gadiem mēs jau paši debitējām laukumā kā tiesneši 2009. gada pasaules čempionātā dāmām. Mums tas bija liels izaicinājums, un, manuprāt, mēs izdarījām maksimumu. Laikam atstājām labu iespaidu uz IFF koordinatoriem un tiesnešu komiteju, jo kopš tā čempionāta esam tiesājuši daudzas starptautiskas sacensības.”

FANTOMASA STILĀ
Slavenais futbola tiesnesis Pjerluidži Kolina ir teicis, ka svarīgi ir ne tikai zināt noteikumus, bet tos arī saprast — ar to domājot, ka vienādās situācijās ir jārīkojas dažādi. „Pilnībā piekritīšu Kolīnas teiktajam,” teic Gross. Pārinieks piebilst, ka šādas situācijas ir neskaitāmas un ir nācies arī improvizēt: „Ir bijušas situācijas, kad kāds no noteikumu punktiem man nav bijis zināms, bet konkrēto epizodi tomēr izdevies traktēt tā, ka vilks paēdis un kaza dzīva.” Būtiska ir tā dēvētā noteikuma gara pārzināšana, ar paragrāfu iekalšanu vien starptautiskā apritē tiesāt nav iespējams. Ar laiku pareizais lēmums atnākot pats, taču pirms tam ir kārtīgi jāapdedzinās. „Lai tā notiktu, jābūt daudzām iepriekš pieļautām kļūdām, nepareiziem lēmumiem jeb vienā vārdā sakot — pieredzei.

Mārtiņš GROSS
Starptautiskās kategorijas florbola tiesnesis.
Ikdienā strādā celtniecībā
Dzimis: 1983. gada 3. decembrī Liepājā
Ģimenes stāvoklis: saderinājies
Augums, svars: 183 cm, 93 kg
Sportā           kopš: 10 gadu vecuma
Pirmais skolotājstiesnesis: Nikolajs Boreiko
Citi sporta veidi: futbols
Hobiji: florbols, futbols un zāles futbols
Mūzika: pēc garastāvokļa
Kino: detektīvfilmas

Mārtiņš LARINOVS
Starptautiskās kategorijas florbola tiesnesis.
Ikdienā strādā par pārdošanas pārstāvi
Dzimis: 1984. gada 10. decembrī Liepājā
Ģimenes stāvoklis: saderinājies
Augums, svars: 181 cm, 87 kg
Sportā           kopš: 14 gadu vecuma
Pirmais skolotājs tiesnesis: Nikolajs Boreiko
Citi sporta veidi: futbols, pludmales volejbols,
Hobiji: kolekcionē alus pudeļu attaisāmos, pašam patīk spēlēt florbolu
Mūzika: latviešu — Dakota, Apvedceļš
Kino: komēdijas

2011. gada 2. novembris

Čempiona karpa par 30 tūkstošiem

 „Sēdēt dīvānā, grauzt čipšus un piedalīties rallijā nevar,” par savu dzīvesveidu un tā izmaksām bez aplinkiem stāsta Latvijas rallijsprinta čempions Arvis Arums. (Raksts no žurnāla "Sports")

Arums līkumo pretim zeltam. Foto: Jānis Asaris, auto.lv


ATNĀCU, IERAUDZĪJU UN... 

Arvim patīk braukt. Ātri braukt. Viss sācies pēc autovadītāja apliecības iegūšanas, ko Ceļu policija par šo grēku uz kādu laiku pat atņēmusi. Trakojis pa ielām ar leģendāro 1984. gada Audi-80 Quattro — varam tikai iztēloties, kā šī Konkordijas universitātes absolventa pilotētais auģiks, riepu kaukoņas pavadīts, krustojumos drāzās ar sāniem pa priekšu.
Sportā Arumu bērnībā ievilka tēvs, kurš ņēmis puiku līdzi uz svaru zāli. Vēlāk patrenējies tenisā, tad sekojuši septiņi gadi kalnu slēpošanā pie Jāņa Ciaguna. „Visu Padomju Savienību izbraukāju,” nopietno aizraušanos ar ziemas sportu ieskicē Arums.
Ritot laika ratam, Arvis piekritis rallija organizatora Aigara Bites aicinājumam pārbaudīt meistarību sacensībās. Ziema, sniegs un ledus — amatieru mači uz ezera Liepājas pusē. Un ar pirmo šāvienu tieši desmitniekā — Arums jau savās debijas sacīkstēs svinējis uzvaru.



DIVKĀRTĒJS ČEMPIONS


Plosās pa Liepājas ostu
2003. gadā, ierauts sacensību virpulī, Arums spieda pedāli grīdā un nopietni pievērsās rallijam. „Standarta rallijs, amatieru rallijs, minirallijs un tagad ir rallijsprints. Tā ir loģiskā ķēde, kā attīstīties,” Arums uzskaita, iecienītās disciplīnas iespējas. Sākumā varēja braukt ar standarta auto, bet, par braucēju drošību rūpējoties, prasības kļuvušas daudz dzelžainākas un varētu teikt — profesionālākas.
Arvis gardi nosmejas — sākumā uz mačiem mašīna vesta nevis ar treileri, bet braukts ar pašu sacensību auto.
Pēc trim gadiem ar pliku fanātismu (rallijā viņam nekad nav bijis trenera!) un bružāšanos pa autosporta vidi Arums bija uzkrājis zināmu pieredzi. Kopā ar stūrmani Arni Krasovski viņš ieguva pirmo čempiona titulu, triumfējot 4WD klasē.
Apetīte rodas ēdot, bet, pārejot uz visprestižāko 4WD+ klasi, līdz nākamajam — otrajam — titulam bija tāls ceļš jālīkumo, līdz pat šai vasarai. Tātad 2011. gada čempiona kauss Arumam atnāca priekšlaicīgi. Un pat nedaudz negaidīti. Par panākumu uzzinājis no draugiem iesūtītajās īsziņās pēc finiša. „Bija aizvadīti tikai pieci no septiņiem posmiem. Paši nebijām neko rēķinājuši... Domāju, patiešām jau!?” smejoties patīkamo pārsteigumu atceras Arums.
Kā panākuma atslēgu viņš ar sarkanu līniju pasvītro veiksmi. Tās pietrūcis iepriekšējās sezonās: „Divos vai trijos posmos auto salūst, un viss ir beidzies.”

SUBARU UZ EMOCIJĀM

Tomēr lielākā panākumu atslēga meklējama citur. Tā ir 1997. gadā ražotā un speciāli rallijam advancētā Subaru Impreza, kuru Arums uz emocijām pirms pieciem gadiem noskatīja Anglijā un nopirka par 20 000 latu. „Kad iegādājos mašīnu, nebija sevišķi daudz zināšanu. Pats ikdienā braucu ar tādu Subaru,” nostrādājušas gan tīri cilvēciskas, gan populāras simpātijas, „Tikai pēc divām sezonām, satiekot pareizos cilvēkus, sapratu prioritārās lietas.” Citiem vārdiem, Arums ar šodienas zināšanām to nebūtu pircis nekādā gadījumā.
Nav jau tā, ka Aruma britu imprezai būtu stūre labajā pusē. „Mašīna šobrīd ir kā 2010. gadā ražota, ievietotas gandrīz visas jaunākās tehnoloģijas,” sportists norāda, ka tehniskajam progresam aktīvi jāseko līdzi. Citādi par augstiem mērķiem Latvijas čempionātā jāaizmirst.

NEREDZAMĀ PUSE

Vienas sacensības izmaksā 3000 latu
Vienas sacensības izmaksā aptuveni 3000 latu. Turklāt šosezon ekipāža Arvis Arums/Gatis Balgalvis paralēli sprintam startēja arī rallija ieskaitē, kas izmaksas vēl sadārdzināja. sacensībās jāveic mazliet vairāk par 100 km plus pārbraucieni. Pierakstot trasi, un treniņos izmanto treniņu mašīnu, ja sacīkšu auto nekas nav speciāli jāregulē. „Krietni sanāk pabraukāt pa Latvijas ārēm. Tik daudz skaistu vietu gadījies redzēt, kurās bez rallija trasēm nekad nenonāktu,” piebilst Arums. Nauda aiziet ne tikai tehniķu darbam, detaļām un degvielai (sacensībās patēriņš ir 0,7 litri uz kilometru, WRC mašīnām — pat litrs uz kilometru), bet arī nakšņošanai. „Latgalē vienmēr apmetamies pie kāda ezera, iemīļoto karpu ķert naktī neiet, taču no rīta patīkami dienu iekustināt ar veldzējošu peldi vai krosiņu.”
Lielākās izmaksas veido tehnikas remonts. Arums skaidro, ka nav mašīnai kādas konkrētas vājās vietas, kas pastāvīgi lūst. „Nesen salūza tāds zobrats, par kādu neviens neko nebija dzirdējis — kam faktiski bija mūža garantija.” Kūleni viņš nekad nav metis (abi piesitam pie galda), un lielākā avārija piedzīvota ārpus mačiem ceļu satiksmē. „Mana vaina, par to labāk nerunāsim,” Arums nevēlas atcerēties šaušalīgos notikumus. Tehnikas lietās esot dažādi āķi. Reiz pārkarsis motors, karstums motora telpā mazinājies, ieslēdzot pečku. Te lieti noderējis nedegošais kostīms — finišā salona temperatūra uzkāpusi līdz 70 grādu jeb somu pirts augstumiem. „Drošība pirmajā vietā,” saka Arvis Arums un atzīst, „ja ir bailes nosisties, tad rallijā nevajag startēt.”
Kopumā vienas sezonas budžets ir 30 000 latu. Bet, ja braucēja karjera jāsāk no nulles? „Lai brauktu mūsu līmenī, izmaksas jāreizina ar divi,” tas nozīmē bez saviem 60 stabiem rallija sprintā var stāvēt vienīgi pie ratiem (lasiet — zeltu neizcīnīt). Lauvas tiesu finansējuma Arvis gūst no tēva izveidotās firmas Baltic Data, kurā pats strādā par vairumtirdzniecības vadītāju. Citi sponsori? „Diemžēl nav,” Arums vien nosaka. „Bet vienatnē es to nepaceltu.”

ĢIMENE UN KARPAS

Sarunas gaitā Arums starp citu stilā piemin, ka vispār jau makšķerēšanas hobijs ir pirmajā vietā. Tikai tad rallijs. Lai gan sēdēt dīvānā, locīt iekšā čipsus un braukt rallijā nevar, Arums atzīst, ka pašu braukšanas meistarību vairs neslīpē un fizisko kondīciju uztur svaru zālē. Dzīvespriecīgais pilots atkal izplūst smaidā: „Rallijā cīnās par katra kilogramu ekonomiju, tāpēc pasaules vadošie piloti augumā ir kā smukas modeles — 55 un 60 kg. Man sanāk darīt pretējo.” Kādreiz uzpumpējies pāri centneram, tagad Arvim ar saviem 94 kg ir rallijsprinterim ievērības cienīga masa.
Pašā svaru raustīšanā Arumam ir savs mazais rekords. Grūšanā guļus — 155 kg.
Pirms mēneša Arumam atskrēja otrais dēls. Nākamajā dienā bijis Latvijas čempionāta pēdējais posms. Arums, protams, devies uz mačiem. „Kāds augšā laikam izlēma, ka man jābūt pie mammas un puikas.” Mašīna salūzusi jau pašā startā. Dieva roka!
Arums sola turpmāk pievērsties ģimenei un copēt karpas. Pēdējais no minētajiem esot kā otrā dzīve. „Tu nespēj iedomāties — tur katru dienu var atklāt tik daudz jauna!” Lielākais loms svēris 15 kilogramus. Bet sacensībās viņu interesē tikai augstākās raudzes cēlmetāls: „Tagad nākotnē skatos uz ralliju...”


Arvis ARUMS
Rallijsprinteris, Baltic Data vairumtirdzniecības vadītājs
Izglītība: Konkordijas universitātes bakalaura grāds biznesa vadībā
Dzimis: 1978. gada 14. jūlijā
Augums, svars: 182 cm 94 kg
Sportā: kopš 10 gadu vecuma
Autosportā: kopš 2003. gada
Pirmais treneris: tēvs Aivars Arums
Lielākie sasniegumi: Latvijas čempions rallijsprintā 4WD klasē 2006. gadā un 4WD+ klasē 2011. gadā
Citi sporta veidi: kalnu slēpošana
Ģimenes stāvoklis: precējies, divi dēli Nils un Svens
Hobijs: makšķerēšana
Filma: Midnight Run (Pusnakts skrējiens)