2013. gada 5. maijs

Just do it

Jau trešo sezonu MX pasaules motokrosa čempionātā trases vago brāļi Augusts (21) un Roberts (20) Justi, pārstāvot pirmo un vienīgo Latvijas motokrosa komandu Elkšņi Honda Racing Team planētas meistarsacīkstēs. Latvijas Monster Energy Superkausa sezonas atklāšanas posma pjedestāls Valmierā 1. maijā zīmīgi ieskicēja Latvijas motokrosa eliti — Matīss Karro, Augusts un Roberts Justi. Šoreiz stāsts par abiem brāļiem un viņu līkločiem ceļā uz virsotnēm. Raksts publicēts žurnālā "Sports".

Mēs tiekamies no rīta Ikšķiles pusē. Blakus neskaitāmiem mašīnu vrakiem, riepu kaudzēm un izpūtēju rindām slejas motokrosa trase, kas labi redzama no šosejas. Puiši vēl ir noslēpušies garāžās, kur pirms treniņa mehāniķi rosās ap izjauktajiem Honda spēkratiem. Mūsu saruna notiek autoservisa biroja telpā īstu veču atmosfērā — sēžot vecā ādas dīvānā, uz eļļas smaku fona ik pa laikam telpā ieskrien kāds nošmucējies automehāniķis, kurš, kā likums, uzreiz steidz sirsnīgi paspiest roku abiem brāļiem.
GRIBĒJA IEMĀCĪTIES BRAUKT...
Brāļu Justu tēvs Ilmārs aizrāvās ar skijoringu. Skaidrs, ka pirmais sporta veids, kurā viņš savus puikas iemēģināja, bija motokross. „Abi sākām braukt 5 gadu vecumā. Šepat Elkšņos, pie mana tēva kompānijas,” sarunu iesāk vecākais brālis Augusts. „Vienā pusē stāvēja tēvs, otrā mamma. Es ar mazo mocīti aizbraucu no tēva līdz mammai, apgriezos un ripināju atpakaļ pie tēva,” pirmos soļus motokrosā atminas Augusts. Arī Roberts gadu vēlāk sācis ar šādu skolu — stingrā vecāku uzraudzībā.
Augusts teic, ka nebija domājuši ar brāli kļūt par profesionāliem sportistiem. „Sākām trenēties, lai iemācītos braukt ar motociklu. Piedalīties arī dažās sacensībās. Aizbraucām pie tēva kolēģa uz Holandi, startējām vietējos mačos. Abi parādījām, ka esam labi braucēji. Mūs uzaicināja vēl uz vairākām sacensībām,” maisam gals bijis vaļā, un brāļi krietni nopietnāk sākuši uztvert motokrosu.
KLĪSTOŠIE HOLANDIEŠI
„Pirmajā sezonā Holandes čempionātā es paliku 2. vietā, bet pēc tam sāku uzvarēt un izcīnīju trīs Holandes čempiona titulus,” aizrautīgi stāsta Augusts, „arī Latvijā bija nopietna konkurence — cīnījāmies ar Matīsu Karro un daudziem citiem latviešu braucējiem. Vēlāk izdevās izcīnīt pirmo Latvijas čempiona titulu — 65 kubikcentimetru klasē. Tā ritēja mūsu bērnība — uz moča.”
Treniņi diendienā un nedēļas nogalē sacensības Holandē vai Latvijā. „Vēlāk kāpām uz nopietnākiem spēkratiem, uzstādījām nākamos mērķus un kalām jaunus plānus,” Augusts teic, ka panākumi likuši tēmēt uz augstākām virsotnēm. Jaunākais no brāļiem — Roberts — savu pirmo braucienu ar motociklu neatceras: „Liekas, es vispirms iemācījos braukt ar moci un tikai tad ar riteni,” abi brāļi nosmejas. „Sākumā domāju, ka būšu mehāniķis Augustam — es pats nemaz negribēju braukt. Pēc gada uzkāpu, pamēģināju, aizgāja... Tagad bez motokrosa vairs nevaru dzīvot,” teic Roberts.
VECĀKAIS TURAS, JAUNĀKAIS — DZEN
Roberts atceras, ka konkurenti vienmēr bijuši par viņu vecāki un tāpēc arī — ātrāki. „Augusts, Matīss Karro, Toms Macuks un vēl daudzi citi. Šķiet, man bija vieglāk nekā Augustam, jo jau no paša sākuma bija mērķis, uz ko tiekties, — apdzīt viņus. Jā, arī Augustu,” jaunākais brālis tradicionāli ieņēmis pastarīša loma.
„Mums jau vispār labi treniņos — es visu laiku cenšos panākt un apdzīt Augustu, bet viņš mani — noturēt, lai viņu neapdzenu. Šādi treniņi sanāk daudz vieglāk,” neslēpj Roberts.
Augusts uzskata, ka nevienu no brāļiem nevar izcelt kā meistarīgāko: „Visus šos gadus esam progresējuši līdzīgi.” Augustam šī ir 17., Robertam — 16. sezona motokrosā. „Vienā no sezonām, kad uzvarēju Holandes čempionātā un pārkāpu uz lielāka motocikla, nākamajā gadā šajā klasē čempiona titulu izcīnīja Roberts,” brāļu līdzīgo spēku samēru raksturo Augusts, kurš sāncenšus bieži vien trasē pārsteidz ar viltībām. „Es neesmu vistalantīgākais braucējs, rezultātu panāku ar darbu. Cenšos pirms starta pamatīgi noskaņoties un brauciena laikā izmantot visu trasi.” Jebkurā sporta veidā viena no svarīgākajām īpašībām ir labi pārredzēt laukumu (motoru sportā — trasi). Un Augustam šī īpašība piemīt — nav brīnums, ka viņam patīk ārzemju un īpaši Holandes platie sacensību ceļi, kur paveras vairāk variāciju ar trajektorijām. „Ķegumā ir laba trase, pārējās Latvijas trases ir šaurākas un man ir grūti cīnīties ar citiem braucējiem.”
Augusts saka: „Par brāli teikšu tā: gan strādātājs, gan liels talants. Labi pārvalda motociklu.” Savukārt Roberts norāda, ka brālis brauc agresīvāk nekā vairums motokrosistu. „Es braucu daudz mierīgāk,” teic Roberts. Viņš uzskata, ka visi pasaules klases braucēji meistarības izpratnē ir līdzīgi, un kādas īpašības, ar ko viņš atšķiras no citiem braucējiem, neizceļ: „Varbūt starp Latvijas braucējiem māku zemāk uzlēkt — noskrebot.”Motocikls ceļā uz panākumiem nav izšķirošais faktors, taču, pēc Roberta domām, tas ir būtisks panākumu stūrakmens — tāpat kā pareiza noskaņošanās pirms sacensībām.
Te iespraucas Augusts: „Roberts ir izaudzis tuvu pasaules līmenim. Un šādā līmenī 50% no rezultāta veido tas, kā braucējs sagatavojas startam, un 50% — motocikla kvalitāte. Bez laba motocikla ir neiespējami cīnīties.”
95. NUMURS UN ELKŠŅI
Vairākus gadus abi brāļi startē MX pasaules čempionātā: Augustam šis ir trešais gads MX1 meistarsacīkstēs, bet Robertam — trešais gads MX2 konkurencē. „Paldies jāsaka mūs komandai Elkšņi Racing Team, kas tika izveidota 2009. gadā un kļuva par pirmo Latvijas motokrosa komandu pasaules čempionāta apritē,” uzsver Augusts.
Komandai ir šāds nosaukums, jo Elkšņi ir 1995. gadā izveidotais Ilmāra Justa uzņēmums, kas tirgo lietotas automašīnas un automašīnu detaļas un ir pirmais un lielākais komandas sponsors. „Tieši tāpēc kopš pirmajām sacensībām braucu ar 95. numuru,” teic Augusts. „Šī vieta vēsturiski saucas Elkšņi, jo šeit kādreiz bija ferma ar šādu nosaukumu. Tā tas ir palicis. Es domāju Latvijas motokrosā ikviens zina, kas ir Elkšņi Racing Team.”
Kad komanda tikusi veidota, veiksmīgi atradās daudz komandas atbalstītāju. „Bez sponsoriem tas nebūtu iespējams!” neslēpj Augusts. „Sākumā mēs komandā bijām trīs braucēji — Es, Filips Kempelis un Ivo Šteinbergs — tobrīd labākie Latvijā pēc Matīsa Karro, kurš startēja Anglijas rūpnīcas komandā. Bijām starp līderiem arī citu valstu čempionātos. Un bija jāsper nākamais solis, lai tiektos augstāk un sasniegtu bērnības sapņus.”
BRAUKT, PELNĪT, BŪT PROFESIONĀLIM
Augustu jau kopš pirmajām sezonām pārņēmis sapnis par motokrosu kā darbu: pasaules čempionāts, profesionāla komanda un alga, ko viņš saņem par piedalīšanos sacensībās. „Lai no rīta piecelies un nekas netraucē. Lai var strādāt pēc plāna — iet skriet, pēc tam darboties ar motociklu — lai iespējami labi sagatavotos sacensībām. Kļūt par top braucēju!” Mērķus viņš nosprauž pakāpeniski un norāda: „Kad viens ir sasniegts, tad jāsprauž nākamais.” Nākamais lielais uzdevums esot iekļūt kādā rūpnīcas komandā. „Braukt, pelnīt un startēt kā īstam profesionālim,” uzsver vecākais no brāļiem.
Arī Roberts lolojis ilūzijas par startiem pasaules čempionātā, taču viņš piemin arī Amerikas AMA meistarsacīkstes, kuras kopš 1972. gada Rietumos dēvē par ASV nacionālo čempionātu. Mūsdienās tas kotējas augstāk par pasaules čempionātu. „Bērnībā likās, ka tie ir kādi pārcilvēki, kas cīnās šajās sacensībās. Likās, normāli cilvēki tādu līmeni nevar sasniegt,” Roberts pārcilā sajūsminošās atmiņas. „Tagad šķiet, ka visi ir parasti cilvēki, kas startē pasaules čempionātā.”
TIKT RŪPNĪCAS KOMANDĀ
Uzdodu brāļiem stipri provokatorisku jautājumu: vai viņi paši tic, ka var kļūt par pasaules čempioniem? Roberts nedaudz samulst, un viņa vietā no Augusta puses atskan: „Jā!” Roberts piesardzīgi: „Vienkārši vairāk jāstrādā... Vairāk un precīzāk. Ja izdotos tikt kādā rūpnīcas komandā, tad tas būtu solis tuvāk čempiona titulam. Nekas nav neiespējams.”
Augusts atbild izvairīgi, taču neslēpj: „Grūti spriest. Šobrīd neesmu tik ātrs, lai cīnītos par pirmo piecnieku. Mans nākamais mērķis ir nostabilizēties labāko piecpadsmitniekā,” teic Augusts. Viņš vienmēr cenšoties būt labākais un parādīt sevi no stiprākās puses. „Pēc tam spraudīšu nākamo mērķi — desmitnieks, tad piecnieks,” Augusts ir noskaņojies kāpt pa karjeras kāpnēm. „Varbūt pieeja mums katram ir atšķīrīga, taču mēs visu darām kopā un plāns ir viens.”
Režīms kļūst tikai stingrāks — pēc pāris atelpas nedēļām rudenī sākas gatavošanās nākamajai sezonai. Šosezon puišiem ir paredzētas vairāk nekā 30 sacensības, un lielāko sezonas daļu viņi pavada ārzemēs.
GATAVOJAS KOPĀ AR RASTORGUJEVU
2013. gada MX sezonu brāļi iesākuši ar mainīgām sekmēm. Veiksmīgāks bijis Augusts, kurš šosezon sakrājis jau 33 punktus MX1 pasaules čempionātā, nostabilizējoties labāko 20 braucēju vidū. Sezonas pirmajā posmā Katārā Augusts palika bez punktiem, bet Taizemē un Holandē sekoja 15. vieta (attiecīgi 9 un 10 punkti), Itālijā 18. vieta (7 punkti) un Bulgārijā 17. vieta (7 punkti). Zīmīgi, ka punktu rekords izcīnīts Augustam tik iecienītajā Holandē. „Viss noritēja ideāli — tā kā bijām plānojuši,” komentē 21 gadu vecais braucējs. „Mēs nopietni gatavojāmies šim posmam, trenējāmies Holandē. Komanda bija lieliski pastrādājusi ar motociklu, pats biju gan morāli, gan fiziski visu salicis pa plauktiņiem tā, kā vajag. Tādēļ arī visa nedēļas nogale bija izdevusies. Un tas ir rezultāts darbam vairāku gadu garumā, ko cilvēki neredz. Ļaudis redz sportistu ierodamies uz startu un trasē, bet pat neiedomājas, kā mēs visu ziemu lejam sviedrus. Slēpojam kopā ar Andreju Rastorgujevu, cilājam svarus, skrienam un izpildām neskaitāmus vingrinājumus. Daudzi domā, ka mēnesi patrenēsies motokrosā un būsi jau līmenī. Bet tā tas nav. Katru dienu viss ir jāizdara maksimāli labi — jānostiprina arī prāts, lai var cīnīties par labām vietām.”
VAJĀ MELNAIS KAĶIS
Savukārt Robertu šīs sezonas sākumā vajā melns kaķis. Pirmajos divos posmos palicis bez punktiem — Robertam 3. posmā Holandē pirms pirmā brauciena sabojājās motocikls un dzelzs rumakam nācās samazināt jaudu, bet otrajā braucienā par lēcienā neprecīzi pārslēgtu ātrumu nācās samaksāt ar smadzeņu satricinājumu. Taču jau pēc dažām dienām Roberts bija atpakaļ uz moča. Itālijā Roberts krita vēlreiz un sasita celi.
Visbeidzot pēdējā etapā Bulgārijā Robertam izdevās izcīnīt pirmo punktu sezonā, pirmajā braucienā finišējot 20. vietā. „Vēl saslimu. Varētu teikt, ka šīs sezonas sākums ir diezgan neveiksmīgs,” Roberta balsī jūtama rūgtuma piegarša.
EPŠTEINA-BARRA VĪRUSS
Kā lai neatceras, kā Augustam nojuka 2011. gada sezona. „Kopā ar Kasparu Stupeli bijām nopietni gatavojušies sezonai un jutos fiziski spēcīgs. Devāmies uz nometni, un tur es saslimu,” Augusts saķēra Epšteina-Barra vīrusu, kas novājina organismu. „Sezonas pirmajos posmos startēju un vainoju sevi, ka neesmu pietiekami sagatavojies sezonai.” Augusts nav nojautis, ka ir sasirdzis. „Tad devos pie ārstiem un atklāju slimību. Mēģināju vēl piedalīties pāris posmos. Taču nācās ņemt pauzi, un pagāja ilgs laiks, kamēr atveseļojos. Pēc tik nopietnas slimības nebiju pārliecināts, vai spēšu labi braukt un būšu pietiekami stiprs, lai cīnītos nākamās sezonas čempionātā. Rudenī nomainīju treneri, visu ziemu smagi strādāju un pats biju pārsteigts par sasniegto rezultātu — izcīnīju 37 punktus. Godīgi sakot, pēc tādām veselības problēmām biju mērķējis pat zemāk.”
Roberts sāpīgāko kritienu piedzīvoja pirms pieciem gadiem treniņā, kad pēc piezemēšanās nācās šķirties no liesas. „Pusgadu nevarēju braukt,” atceras Roberts. Kopumā pēdējos divos gados bijusi virkne savainojumu.
„Kritienu ir bijis daudz un dažādi,” saka Augusts. Pirms diviem gadiem cīnījies Holandes čempionātā par 7. vietu un sadūries ar priekšā braucošo sportistu. „Es nokritu aiz tramplīna un netiku pie motocikla, jo visi lēca un bija bail iet klāt motociklam. Likās jocīgi — stāvi un neko nevari izdarīt.”
PIE ROKCENA TRENERA
Augusts ir pārliecināts, ka, ņemot vērā izlietos sviedrus vien pagājušajā un aizpagājušajā ziemā, 2013. gada sezonai viņš ir sagatavojies spēcīgi un var reāli cīnīties par cerēto 10.—15. vietu. „Šosezon jau ir aizvadītas 12 sacīkstes un, protams, ir jūtams nogurums. Pasaules čempionātā braucieni ir divreiz ilgāki nekā Latvijā — katrs brauciens 40 minūtes. Arī spriedze daudz lielāka. Šobrīd galvenais — jāstrādā pie braukšanas tehnikas, un to mums palīdz holandiešu treneris Džefs Jensens,” Augusts atklāj, ka brāļiem ir privāts treneris, kurš pats savulaik cīnījies par pirmajām vietām pasaules čempionātos.
„Viņš ir gan labs treneris, gan lielisks cilvēks, kurš var sacensībās iedot tādu padomu, kāds ir vajadzīgs,” Augusta nosauc vairākas MX zvaigznes, ar kurām strādājis holandiešu speciālists. Gluži neticami, taču viņu vidū ir bijis arī par vācu motokrosa brīnumbērnu dēvētais Kens Rokcens. „Džefs spēj iedvest drošības sajūtu un pārliecību par sevi. Galvenais, kā viņš mūs motivē. Mēs pilnībā Džefam uzticamies. Ja viņš saka — tu pārlēksi šo tramplīnu, tad var pārlēkt, ja viņš saka neriskē, tad labāk neriskēt...”
„Tas ir labākais treneris, pie kura es gribētu trenēties,” piebilst Roberts. „Pie viņa trenējoties, pazūd baiļu sajūta. Liekas, viss, ko viņš saka, ir iespējams un izdarāms.”
70 NOBRAUKTI MOTOCIKLI
Vaicāti, cik daudz motociklus puiši nobraukuši, Augusts nedaudz ieraujas dīvānā: „Uj, daudz... Šogad mums ar Robertu katram ir pa pieciem močiem, kurus mēs visu laiku mainām un regulējam.” Standarta Honda motocikli, kur galvenais ir pareizi tos saķīlēt, kā tautā saka.
Roberts stāsta, ka vidēji sezonā katrs nobrauc četrus motociklus. „Sākumā bija mazāk. Startējot 50 cm3 klasē, sezonā nobraukts viens motocikls, 65 cm3 klasē — divi,” un tā, pārejot uz lielāku klasi, dzelzs zirgiem upuru skaits pieaug. Patlaban kopā abi brāļi nobraukuši aptuveni 70 motociklus.
Augusts jeb Džasts, kā viņu iesaukuši ārzemēs (no angļu vārda ‘just’ —vienkārši), jau iepriekš intervijās ir norādījis, ka starts Latvijas Grand Prix ir tās sezonas sacensības, ko viņš gaida visvairāk. Uztraukums esot jau pirms ierašanās uz starta. „Mājās startēt savu skatītāju priekšā ir papildu atbildība. Dažreiz uztraukums pat palīdz, jo sekmē labāku koncentrēšanos startam.” Savukārt Roberts atzīst, ka mājās startēt nav viegli. „Man atkal ir grūti braukt savu skatītāju priekšā, jo es uztraucos. Latvijā ir daudz fanu, un šīs ir sacensības, kuras arī es tomēr gaidu visvairāk.”
Nu ko, motokrosa fani! Šogad šis datums ir 7. jūlijs un vieta nemainīga — Ķeguma Zelta zirga trase, kur risināsies pasaules MX čempionāta Latvijas Grand Prix. Bet, brāļi, vienkārši dariet to, kas jums sanāk vislabāk. Amerikāņi savā mēlē teiktu: „Just do it.” (vienkārši dari to — angļu val.).
MATĪSS KARRO: „Brāļi Justi šogad manāmi progresējuši trasēs, kas priecē. Mēs jau esam konkurenti kopš bērnības, un bijušas daudzas labas cīņas trasē. Vēl joprojām cīnāmies un esmu pārliecināts, ka mūsu labākās cīņas vēl priekšā. Vēlu veiksmi un neatlaidību — tad viss izdosies!”

Augusts JUSTS
Motobraucējs
Dzimis: 1991. gada 28. decembrī Ogrē
Izglītība: studē LSPA 1. kursā, Ogres meža tehnikums, Ķeguma komercvidusskola, Ikšķiles vidusskola
Sportā: kopš 5 gadu vecuma
Pirmais treneris: Valdis Vanags
Lielākie sasniegumi: MX pasaules čempionāta kopvērtējumā 28. vieta (2012. g.), MX Krievijas Grand Prix 14. vieta (2012. g.), Eiropas Nāciju kausā Ukrainā 7. vieta un individuāli 3. vieta braucienā (2012. g.), trīskārtējs Holandes čempions, Eiropas čempions, divkārtējs Latvijas čempions 65 kubikcentimetru klasē un MX2 klasē.
Citi sporta veidi: distanču slēpošana, riteņbraukšana, skriešana, kartings, peldēšana, svaru cilāšana
Hobiji: kolekcionē motokrosa kreklus
MūzikaEuropean Hit Radio 104,3 FM, Kanye West, Survivor
FilmasHangover 2
Pirmais portāls, kurā jāieskatās:Twitter

Roberts JUSTS
Motobraucējs
Dzimis: 1993. gada 21. martā Ogrē
Izglītība: studē LSPA, Ķeguma komercvidusskola, Ikšķiles vidusskola
Sportā: kopš 5 gadu vecuma
Pirmais treneris: Valdis Vanags
Lielākie sasniegumi: MX2 Holandes Grand Prix 16. vieta (2012. g.), Pasaules nāciju kausā Beļģijā 14. vieta (2012. g.), trīskārtējs Holandes čempions 65 kubikcentimetru klasē, Latvijas čempions 85 kubikcentimetru klasē
Citi sporta veidi: distanču slēpošana, basketbols
Mūzika: alternatīvā mūzika, hiphops. Billy Talent
Pirmais portāls, kurā jāieskatās: Twitter