2012. gada 8. augusts

Universālais kareivis Tomsons

Normunds Tomsons ir daudzkārtējs pasaules un Eiropas čempions roku cīņās jeb ārmrestlingā. Sarakstījis unikālus bakalaura un maģistra darbus par roku cīņām, viņš ikdienā apmāca policistus, strādā par treneri un pilda Latvijas Ārmrestlinga federācijas šefa pienākumus. Savulaik Tomsons pamanījies startēt arī Pasaules kausa izcīņas posmā kamaniņās un trenējies kopā ar virslīgas futbola komandu. Redzi to sarkano hantelīti? Kamēr vadu treniņus, nemanāmi pats veicu līdz 6000 kustībām dienā,” Latvijas stiprāko roku īpašnieks čukstot rāda uz hanteļu stendu Veselības fabrikas stūrī. 

Normunds Tomsons (pa labi) bērnībā gribēja divriteni. Iespējams, tas bija izšķirošais pavērsies ceļā uz spožo karjeru


Pirms dodos uz interviju, skatos YouTube, kas tas 31 gadu vecais Tomsons ir par zvēru? Izskatās pēc īsta lauvas. Monstrs! Taču aiz šā terminatora tēla slēpjas gluži vai Vinnijs Pūks. Omulīgs, reizēm pat kautrīgs, zinošs un konstruktīvs vīrs. Bet arī pēc ģiftīgāka latviešu vārda Tomsonam nav azotē jāmeklē.

PREZIDENTS
„Tas nebija mans pašmērķis,” Tomsons iesāk atbildi uz jautājumu, kā viņš kļuvis par Latvijas Ārmrestlinga federācijas prezidentu. „Kādam šis amats bija jāuzņemas. Strādāju pēc labākās sirdsapziņas un izpratnes.” Viņš sola izstrādāt savienības nākotnes vīziju, kā Latvijā attīstīt roku cīņas.
Pirms tam mūsu Ārmrestlinga federācija publiskajā telpā bija atpazīstama ar šķietami saprotamāku nosaukumu — Latvijas Roku cīņu federācija. Tomsons stāsta, ka bieži nācies atbildēt uz jautājumiem, kas ir ārmrestlings un roku cīņa un ar ko tie atšķiras. Ārzemju funkcionāriem, interesentiem un sportistiem allaž bijis jāsniedz tulkojums. „Pasaules telpā vārds armwrestling ir plaši pazīstams,”skaidro prezidents. „Lai mums pašiem būtu vieglāk un nebūtu ārzemēs vienmēr jātulko, federācijā sanācām kopā un balsojām.” Tā nacionālais nosaukums nomainīts ar starptautiski saprotamu.

ZEM SIEVU TUPELĒM?
Pasaules čempionāti risinās katru gadu citā kontinentā. „2011. gada pasaules čempionāts notika Kazahstānā, nākamais būs Brazīlijā, bet pēc diviem gadiem — Lietuvā,” Tomsons nopriecājas, ka uz meistarsacīkstēm būs jābrauc tikai 200 kilometru.
Latvijā ar roku cīņām nodarbojas mazliet vairāk par 400 sportistiem. Par ārmrestlinga lielvalstīm Tomsons uzskata Krieviju, Gruziju un Ukrainu. Atsevišķi izdalāmas valstis, kur roku cīņās skalda un valda tikai dāmas: „Nezinu, ar ko tas izskaidrojams — varbūt ar feminismu —, taču Lietuva un Zviedrija dominē sieviešu konkurencē. Kādas četras piecas zviedrietes savā starpā cīnās par pasaules čempiones titulu. Savukārt ne zviedru, ne lietuviešu vīriešu starp līderiem nav.” Latvijā situācija ir līdzsvarotāka, mūsu Žanna Čingule, kurai pieder arī pasaules zelts, patlaban starptautiskajā rangā ieņem 4. vietu.
Varētu padomāt, ka zviedri un leiši dzīvo zem sievas tupeles. „Nu, jā,” bez emocijām novelk Tomsons.

18 MEDAĻAS EIROPAS UN PASAULES ČEMPIONĀTOS
Pie pirmās starptautiskās godalgas Tomsons tika tālajā 1998. gadā — viņš ārmrestlingā bija trenējies tikai gadu, taču tas neliedza kļūt par Eiropas junioru vicečempionu svara kategorijā virs 81 kilograma. Līdz ar 21. gadsimtu aizsākās panākumu sērija Eiropas meistarsacīkstēs pieaugušo konkurencē svara kategorijā virs 100 kilogramiem un vēlāk līdz 110 kilogramiem. 2007. gadā pasaules čempionātā tika izkalts zelts un pēc gada titulu izdevās nosargāt. Likumsakarīgi, ka šajā laikā Tomsons pirmo reizi kļuva arī par Eiropas čempionu. Kopā pavisam 17 cēlmetāli pieaugušo konkurencē, viens — junioros.
„Visspilgtāk atmiņā palicis pasaules čempionāts Anglijā 2006. gadā,” atlēts dalās atmiņās. „Iekļuvu finālā gan cīņās ar labo, gan kreiso roku. Gandrīz vinnēju ukraini Andreju Puškaru, kurš joprojām ir viens no pasaules spēcīgākajiem vīriem. Protams, nevar aizmirst arī pirmo zeltu pasaules čempionātā Bulgārijā. Pēc gada, kad Kanādā atkārtoti izdevās kļūt par pasaules čempionu, patīkami bija stāvēt uz pjedestāla starp tādu divu milzīgu valstu pārstāvjiem kā Krievija un ASV,” gandarījumu neslēpj Tomsons.

LABĀ ROKA SPĒCĪGĀKA, KREISĀ — VILTĪGĀKA
Eiropas un pasaules čempionātos visvairāk medaļu viņš savācis ar labo roku. Patlaban Tomsons ir pasaules vicečempions, laužoties gan ar labo, gan kreiso roku. Kura roka īsti Normundam ir tā stiprākā?
„Labā ir spēcīgāka, bet kreisā — viltīgāka,” atklāj Tomsons. Sacīkstēs vairākkārt ar kreiso roku pieveicis nākamo čempionu, bet turpinājumā zaudējis vājākam pretiniekam... „Jo kreisā roka vienkārši nav tik koordinēta un atsevišķās cīņas pozīcijās nevar reaģēt tik labi kā labā roka,” skaidro meistars. „Tagad kreisā roka ir tik tuvu pienākusi klāt labajai, ka nu jau grūti pateikt, kura stiprāka. Manā rīcībā ir cīņas stils, ar kuru vairākums pretinieku netiek galā. Iepriekšējā pasaules čempionātā izcīnīt zeltu ar kreiso roku bija pat lielāka iespēja. Pietrūka centimetra.” Tomsons raksta ar labo roku un vēl nesen ar to varēja pacelt par 30 kg vairāk.

PIENS, LĪDZTEKAS UN AUGUMS
Par roku cīņu lielmeistaru Normundu Tomsonu klīst leģendas, ka 12 gadu vecumā viņš nolauzis savu tēvu un sporta skolotāju, savukārt gadu vēlāk pirmajās sacensībās — Dobeles sporta svētkos svara kategorijā līdz 81 kg — pieaugušo konkurencē ieguvis otro vietu. „Jā, tas bija 1993. gadā,” apstiprina čempions un turpina, „es atceros, ka puisis, kurš uzvarēja, svērās pirms manis un viņa svars bija 83 vai 84 kg, varbūt viņam bija kāda pazīšanās ar tiesnesi. Tā ka...” Tomsons liek saprast, ka jau savos pirmajos mačos bija pelnījis uzvaru. „Kur man tāds spēks bija? Pirmām kārtām izaugu ātrāk par visiem. Tolaik klasē biju garākais, bet tagad, sanākot kopā salidojumā, starp zēniem esmu visīsākais.”
Trīspadsmit gadu vecumā Tomsons svēris 78 kg un augumā sasniedzis 1,78 metrus. „Kauns teikt, bet gados vecāki puiši mani sūtīja uz veikalu pēc alus, viņiem vēl nedeva. Citiem pieaugušo vecumā nav tādu parametru, kādi man bija tolaik,” cīkstonis norāda, ka arī lauku darbi dzimtajos Kaķeniekos nav bijuši sveši. Tāpat nav bijis svešs lauku piens. Vakaros vienmēr gājis futbolu spēlēt un noteikti uz līdztekām vingrot. „Tā nebija normāla diena, ja vakarā netika pasportots,” piebilst Tomsons.

RITENIS PAR ŠĶŪNĪTI
„Tās bija divas vasaras,” Tomsons turpina stāstu, kā ticis pie krampja. Oma apsolījusi Normundiņam nopirkt velosipēdu, ja viņš viņai sagādās šķūnīti pilnu ar malku. „Pats savilku, sazāģēju, saskaldīju un sakrāvu,” puika godam nopelnījis solīto riteni. Nākamajā vasarā dzīvojis pie klasesbiedra, kura vecākiem piederējusi milzīga zemnieku saimniecību. Visu vasaru sienu krāvuši. „300 zārdi mums pārgāja pāri,” Tomsona balsī iezogas smaguma atskaņa par 6. un 7. klases vasaras atmiņām.
Pašiem Tomsoniem tik lieli īpašumi nav bijuši. „Mani audzināja patēvs, kurš bija elektriķis, un mamma. Man ir arī māsa,” taču tā nav Linda Tomsone, kuras vārds gluži kā Mērfija likumā figurē gan starp Latvijas, gan pasaules roku cīņu medaļniekiem. Tāpat ar citu pazīstamu cīkstoni — Juri Tomsonu — Normundam nav nekāda sakara. „Neesmu līdz galam izpētījis ciltskoku, taču viņi nav mani radinieki, taču ir tuvinieki savā starpā.” Jāpiebilst, Juris Tomsons ir labs piemērs, kā dzīvē sevi realizēt, neskatoties uz īpašām vajadzībām. Bērnībā puisis nokrita no koka un palika ratiņos.

POKAIŅU IMPULSI?
Viktors Ščerbatihs, Artūrs Plēsnieks un Normunds Tomsons. Šos trīs vīrus vieno ne tikai tas, ka viņi izcilā līmenī nodarbojušies ar spēka sporta veidiem un pēdējo piecu gadu laikā kļuvuši par pasaules čempioniem, bet arī dzimtā puse — Dobele. Lūdzot paust viedokli par Dobeles reģiona fenomenu, Tomsons piedāvā visnotaļ savdabīgu skaidrojumu: „Varbūt netālu esošais Pokaiņu mežs kādus impulsus dod? Es nezinu,” LSPA maģistra grāda ieguvējs neizslēdz senās svētvietas īpašo enerģiju ietekmi. „Tas vairāk tā filozofiski... Atceros, ka bērnībā bieži notika dažādas sacensības starp pagastiem. Varbūt svara bumbu cilāšanas un virves vilkšanas tradīcijas atstājušas savu iespaidu.”
Dobele ir mājvieta vēl vienam no savulaik spēcīgākajiem planētas spēkavīriem — Ogrē dzimušajam Raivim Vidzim. Tomsons stāsta, ka pieminētajos Dobeles sporta svētkos smago galu vinnējis tieši Vidzis. „Mēs kopā vairākas reizes patrenējāmies, saskrējāmies LSPA, taču kopš tā laika Vidzis vairs neriskē lauzties ar rokām un tā arī ne reizi nav piekritis to darīt ar mani,” Tomsons pasmaida ar nelielu, taču neviltotu gandarījumu. Gluži kā mednieks, kuram briedis pats būtu atdevis savus ragus.

PRET HAKLU UN CĪGELERU
Pēc pamatskolas Normunds vienu gadu nomācījies par būvtehniķi Saldus tehnikumā, tur visus nolauzis. Pārcēlies uz Murjāņu sporta internātskolu. „Arī tur visus uzreiz noliku. Man jau vienu brīdi šķita, ka esmu nepārspējams.” Skatījies televīzijā strītbola apskatu un redzējis, ka pasākuma ietvaros notiek roku cīņas. Un visos posmos vienmēr nepārspēts palicis kāds Raimonds. Tomsons nav varējis mierīgi nosēdēt pie ekrāna un bijis gatavs doties uz kādu no strītbola posmiem, lai ierādītu puisim vietu. Šis vīrs bija Raimonds Antonovičs, kurš Latvijas reitingā šobrīd roku cīņās ir otrais aiz Tomsona.
Murjāņos gribējis trenēties bobslejā, bet togad nav bijusi uzņemšana ziemas pirmajā formulā. Trāpījis kamaniņnieku grupā. „Pirms 1998. gada Pasaules kausa izcīņas posma Siguldā saslima divi braucēji, un es uzvarēju atlasē uz vietu komandā,” Tomsons pelnīti pielaists Pasaules kausa izcīņas posmam. „Pēdējais nepaliku, mačus translēja arī Eurosport, un startēja tādi olimpiskie čempioni kā Georgs Hakls un Armīns Cīgelers.”

PASAULES LĪMEŅA TEORĒTIĶIS
Trenējoties kamaniņās, pāris reižu mēnesī braucis uz Ķeizarmežu, kur atradās Latvijas Roku cīņu federācijas mītnes vieta. Tur arī saņēmis uzaicinājumu nodarboties ar ārmrestlingu nopietni.
Patlaban Tomsons ir pamatīgi iedziļinājies ārmrestlinga treniņu metodikā un šobrīd šajā sporta veidā ir viens no spēcīgākajiem — ja ne pats spēcīgākais — teorētiķis pasaulē. „Daudzi ārmrestlinga vingrinājumi ir manis izgudroti un vispārpieņemti. Saliekot tos kopā, rezultāts ir acīm redzams,” Tomsons ieskicē LSPA paveikto, kur, pētot ārmrestlingu, sarakstīti visnotaļ unikāli bakalaura un maģistra darbi.
Kopā liktas praktiskās zināšanas, uzkrātā pieredze cīņās un teorija. „Pie mums nāk skoloties zviedri, angļi, pirms mēneša bija amerikānis. Viņus interesē pirmām kārtām pati cīņas tehnika, vingrinājumi un treniņu grafika plānošana.”
Tomsons norāda, ka Latvijā ir trīs cilvēki ar maģistra akadēmisko sagatavotību ārmrestlingā. Viņi varētu būt tie, uz kuriem varētu balstīt roku cīņu attīstību Latvijā. „Mēs mudinām jauniešus stāties LSPA un mācīties par ārmrestlinga treneriem. Ieguldīsim viņos zināšanas, lai viņi būtu lieliski fitnesa un vispārējās fiziskās sagatavotības treneri ar rehabilitācijas iemaņām — darīsim visu, lai viņi būtu ar kvalitātes zīmi,” pie federācijas mērķiem neviļus pāriet Tomsons.
Vēsturiski spēcīgākie roku cīņās bijuši vikingi, gruzīni un osetīni. „Skandināvu vīrieši vairs nav tie lielākie stiprinieki, bet osetīni veido gandrīz visu Krievijas izlasi,” analizē Tomsons. „Nesaprotu, no kurienes osetīniem tāds spēks, bet ģenētiski plaukstas un plaukstu pamatnes ir lielas. Viņi nekad nebūs izturības cīņu pārstāvji, bet vienmēr būs cīkstoņi. Arī gruzīni. Taču mūsu gadiem uzkrātā pieredze un izkoptā metodika ļauj ar viņiem cīnīties, un lielākoties mēs viņus laužam nost. Viņu domas par treniņu metodiku... tā ir klasika, taču tajā valda primitīvisms. Ja salīdzina ar mums, tas ir bērnudārzs. Lielākā daļa sāncenšu mačos balstās uz spēku.”
Mēdz teikt — roku cīņās, kas norit stāvus pie īpaša galda, puse no uzvaras ir satvēriens. „Nereti tas satvēriena laiks ir ilgāks par pašu cīņu. Mana ilgākā cīņa, maksimums, bijusi minūti gara, parasti manas cīņas beidzas ļoti, ļoti ātri — sekundē. Tāda ir mana taktika, jo spēka izturība nav mana stiprā puse,” Tomsons stāsta, ka citiem cīņas ilgstot vairākas minūtes. Ja cīkstoņi nespēj vienoties par satvērienu, tad tiesneši saliek viņu rokas. Tomsonam šajā komponentā nav daudz jāvilcinās, jo viņam ir sava taktika: „Es izprovocēju.”
Ir četras galvenās laušanās tehnikas, no kurām atvasināta vēl virkne citu. „Ir laušanās plaukstā — āķos vai atlaužot plaukstu, vai laužoties augšā — kā stabs —, vai bicepsā. Ir daudz nianšu, jo var lauzties arī tricepsā, likt lietā muguru,”Tomsons ieskicē roku cīņu daudzveidību. Svarīgi, lai cīkstoni daba būtu apveltījusi ar lielu plaukstu, gariem pirkstiem, kā arī piemērotu rokas garumu.

MĀCA AIZSARGĀTIES UN UZBRUKT
Tomsons piecus gadus strādājis Latvijas Bankas aizsardzības sistēmā, kur apguvis iemaņas pretterorismā, šaušanā, ugunsdzēsībā, civilajā aizsardzībā, sadarbojoties ar ASV un Izraēlas speciālistiem. Kā drošībnieks strādājis NATO samitā. Tagad Normunds palīdz sagatavot policistus, apmācot viņus tuvcīņā un šaušanā.
Treknajos gados Latvijas roku cīņu delegācijai vajadzēja lielo autobusu, lai visus cīkstoņus nogādātu uz Eiropas vai pasaules čempionātiem. Uz meistarsacīkstēm tālajā Kazahstānā novembrī augsto izmaksu dēļ devās tikai četri mūsu stiprinieki. „Tagad ir sasniegta kvalitāte, taču vajadzētu atgūt kvantitāti,” mērķtiecību saglabā joprojām Latvijas spēcīgāko ķetnu īpašnieks Normunds Tomsons. Lai arī no Valsts kases Latvijas Ārmrestlinga federācijas krājkasītē nonāk vien 1200 latu un prezidenta pienākumi vairāk līdzinās brīvprātīgā darbam, ir pamatotas cerības uz izdošanos...

Normunds TOMSONS
Latvijas Ārmrestlinga federācijas prezidents, treneris, policijas instruktors
Dzimis: 1980. gada 25. jūlijā Jelgavā
Augums, svars: 178 cm, 105 kg
Izglītība: Dobeles rajona Annenieku pamatskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, ieguvis bakalaura un maģistra grādu LSPA
Sportā: kopš bērnības — futbolā, vienu sezonu trenējies kopā ar virslīgas komandu Brocēni/Starts
Lielākie sasniegumi: Latvijas absolūtais čempions ārmrestlingā, pasaules čempions (2007. un 2008. g.) un Eiropas čempions (2008. g.)
Citi sporta veidi: distanču slēpošana, futbols, vieglatlētika, galda teniss, kamaniņas, snovbords, golfs
Mūzika: Metallica, Rammstein,Prodigy
Kino: seriāls TheTudors
Nepiepildīts sapnis: atvērt sporta klubu un rehabilitācijas centru

2012. gada 29. februāris

"Vika Wood" līderis Jānis Rutkis par "Open Ice" Helsinkos

Jānis Rutkis "Vika Wood" labā guva 2 vārtus
Red Bull „Open Ice” pasaules atklātajā čempionātā, kas 25.janvārī risinājās Helsinkos, Latvijas komandām spēle nevedās tik labi, kā latviešiem gribētos. Īpaši šajā ziņā žēl Tukuma „Vika Wood” komanda, kuras rindās spēlē arī meistarīgie dvīņu brāļi Mārtiņš un Jānis Rutki. Pēdējais no viņiem savulaik aizstāvējis Latvijas godu pasaules čempionātā plecu pie pleca ar Lauri Dārziņu, Mārtiņu Karsumu, Gunti Galviņu un citām mūsu zvaigznēm. Jānis ir „Vika Wood” dvēsele, kaut gan 26 gadus vecajam puisim hokejs nu jau pāris gadus ir tikai saldais ēdiens pēc darba. Par Somijas galvaspilsētā piedzīvoto hokeja virpuli intervijā stāsta Jānis.

Uz sacensībām Latvijas delegācija devās ar diviem "Mini" un īpašo "Red Bull" busiņu. Latviešu atbalstīt ieradās arī kupls līdzjutēju pulks no dzimtenes. Mači risinājās vienas dienas ietvaros un turnīrā startēja 14 somu komandas un divas latviešu vienības - "Vika Wood" un "Rīgas Vilki". Turnīrs jau no pirmās spēles ritēja pēc play-off formāta - mača zaudētāji varēja iet sildīt savu automobili un doties mājup... Skarbi, taču tas turnīram piedeva papildus adrenalīnu.    

No malas izskatījās, ka Jūs bijāt nedaudz labāki par somiem un kontrolējāt spēles gaitu, bet laikam pa maz sadzērāties Red Bull?
- Zaudējām divcīņas. It kā bijām vienoti, bet kopumā spēlējām katrs par sevi. Nevarēja riskēt, jo nezināju vai partneris nocīnīsies līdz galam, vai nē. Visu laiku puiši bija jāpieskata, vai nekļūdīsies. Tie sīkumi jau salasās, un šādā – līdzīgā spēlē – tas ir izšķirošais faktors.

Spēles pirmajā puslaikā laukumā valdīja līdzīga cīņa, otrajā – zaudējāt pavedienu. Kas notika?
- Pirmās 15 minūtes ātri pagāja, aizskrēja vienā rāvienā! Saspringts un aizraujošs hokejs – no vieniem vārtiem uz otriem vārtiem. Uzplaiksnīja emocijas un bija neliela grūstīšanās.

Laika vecis nebija somu sabiedrotais, tāpēc mači notika uz mākslīgā hokeja laukuma. Helsinkos ir "tikai" 10 atklātās slidotavas
Somi pirmie sāka!
-  Bija grūti saprast, ka tiesnesis ļauj darīt un ko neļauj. Vienreiz pagrūž – nekas nav, citā epizodē – par to pašu iedod sodu... Izvērtās aizraujoša un līdzīga spēle, tad viņi bija vadībā, tad –mēs.

Otrā puslaikā vidū atradāties vadībā ar minimālu pārsvaru...
- Man šķiet, šajā brīdī pazuda koncentrēšanās. Kad panācām 5:4, spēle pārgāja mūsu kontrolē un partneri uzskatīja, ka esam jau vinnējuši maču, tādēļ atslābinājās. Somi to izmantoja un iemeta vieglus golus.
No Latvijas līdz atbrauca kupls fanu pulks

Jā, somi pirmo reizi spēlē panāca divu vārtu pārsvaru (7:5) un likās, ka tad jau džekiem nolaidās rokas...
-  Nē, nenolaidās. Spēle izplūda emocijās un sākās rupjības. Puiši juta, ka zaudēs un, protams, neviens negrib zaudēt, vēl jo vairāk izslēgšanas spēlē.

Varbūt vajadzēja tieši likt lietā kādu asāku gājienu, lai lauztu spēles gaitu?
- Tas tomēr ir sports. Nevajag komandai, kas zaudē, uzreiz taisīt rupjības. Tas nav nopietni un tā nedrīkst.

Kā vari raksturot hokeju, ko spēlē somi?
- Labs slidojums un laba tehnika – kā jau visām Somijas komandām. Diez gan gudri un pacietīgi spēlē. Arī provocēja ar maziem uzsitieniņiem un tēloja. 
"Vika Wood" sāpīgs zaudējums ar 6:8

Vai neveiksmīgā izloze, kuras rezultātā Jums iekrita rīta pirmā spēle, ietekmēja komandas spēku?

- Ja būtu grupu turnīrs, būtu iespēja iespēlēties un aprast ar visu. Daži čaļi vēl nebija pamodušies [Vika Wood uz ledus devās kā pirmie jau plkst.10:00 no rīta] un kad pamodās – jau bija par vēlu... Visas bija stipras komandas un viena divas kļūdas var maksāt dārgi.   

Vilšanās?
- Vilšanās pašiem par sevi. Gribējām vairāk... Tomēr bija pat līdzjutēji atbraukuši līdz, vēlējāmies kaut ko parādīt un tikt kādā no nākamajām kārtām. Būtu trīs spēles, būtu vismaz lielāku pieredzi uzkrājuši.

Ar ko paliks atmiņā šis Somijas Red Bull „Open Ice”?

- Tikai ar pozitīvo! Jaunas emocijas, jauni iespaidi, pieredzīte – tas viss ir ļoti labi un patīkami.

Pastāsti, lūdzu, vairāk par jūsu komandu „Vika Wood”, kas ir nosaukta mežistrādes uzņēmuma vārdā!
- Mēs visi esam no kokapstrādes uzņēmumā. Tehnisks darbs, taču tagad viss ir tā modernizēts, ka visvairāk jāstrādā „pie pogām”. Mums pašiem ir sava komanda, kas izveidota no darbiniekiem, spēlējam vairāku gadu garumā. Uzņēmums mūs atbalsta un divreiz nedēļā trenējamies Tukumā. Spēlē arī veči gados, pēc tam pārrunājam mačus. Visi ir priecīgi!

Pasākuma vadītājs zināja arī par Irbi un Ozoliņu
Cik saprotu, ikdienā spēlējat arī Talsu čempionātā?
- Sezonā sanāk kādas 20 – 25 spēles. Vasarā spēlējam futbolu un florbolu. Visi esam tādi sportiski čaļi. Tā nav, ka sēdētu rokas klēpī salikuši.

Kāda bija tava hokejista karjera?
- Hokeju sāku spēlēt 7 gadu vecumā Talsos. Spēlējām kopā ar dvīņu brāli. Tētis mani pirmajā dienā aizveda uz vieglatlētiku, nākamajā – uz hokeju. Lai pa ielām neblandāmies! Bet attīstāmies. Sākumā jau grūti gāja. Ar brāli soli solī kopā gājām līdz 16 gadiem, tad viņš beidza. Tad es „izsitos”.

Ko tu sasniedzi?
- Tiku Rīgas „Stars” komandā pie trenera Nazārova. Tad uzaicināja uz junioru izlasēm. U-18 izlasē netiku, bet pēc tam iekļuvu Oļega Znaroka vadītajā U-20 valstsvienībā. Togad leģendārajā čempionātā Narvā uzvarējām un pirmo reizi Latvijas junioru izlase iekļuva elites līgā. Spēlēja Karsums, Dārziņš, Bārtulis un daudzi citi hokejisti. Uz finālu bija atbraukuši 1000 līdzjutēji no Latvijas un cīnījāmies pret slovēņiem, kuru rindās bija tagadējā superzvaigzne Anže Kopitars.

Jānis Rutkis
Un pēc tam, ja nemaldos, spēlēji Latvijas čempionātā „Rīga-20” un „ASK Ogre”?
Jā. Vēlāk aizbraucu spēlēt uz Čehijas pēc spēka otro līgu. Negribēja audzināt un maksāt...  Bija jāizkonkurē pieredzējušies spēlētāji. Latvijā  hokeja līmenis nebija augsts, kas gan tagad sāk celties, un bija jāizšķiras – turpināt hokejista karjeru vai nē.  Hokeju jau spēlēju dienu dienā un sportoju – bet amatieru līmenī.


Lūdzu, jums piemērs, dāmas un kungi! Red Bull „Open Ice” Ir iespēja izlocīt kaulus lieliskā atmosfērā par baltu velti un veiksmīgākajiem uzspēlēt ārzemēs (nākamgad – Kanādā...) pret citzemju hokeja amatieriem. Līdz nākamajai sezonai!

P.S. Par turnīru vairāk LTV žurnālista Reiņa Ošenieka topošajā sižetā!

Kristaps Zaļkalns (no Helsinkiem)

2012. gada 29. janvāris

Ar ātrumu 280 km/h

Badmintons jau 20 gadu — kopš Barselonas olimpiskajām spēlēm — ir iekļauts pasaules lielākā sporta foruma sacensību programmā. Šobrīd Latvijā ir 500 badmintonistu, kuri trenējas ikdienā, taču, šķiet, tauta nenovērtē, ka badmintons ir viens no sporta veidiem, ar kuru var komfortabli izsisties Latvijā. Pirms februārī gaidāmā Latvijas čempionāta žurnālam Sports par badmintona specifiku, niansēm un to, kā šis patīkamais sporta veids daudzviet tiek idejiski nogalināts un apsīkst jau savā saknē, pastāstīja Latvijas Badmintona federācijas prezidents (LBF) Gunārs Lūsveris.
 
UZ PUSĒM. Latvijas Badmintona federācijas prezidents Gunārs Lūsveris (centrā) organizatoriskos darbus apvieno ar visaugstākās raudzes sacensību tiesāšanu.
Vai badmintons Latvijā ir novērtēts? Spriežot pēc tā, cik badmintons ir populārs kā ģimeniska atpūta, varbūt tas ir mūsu nacionālais sporta veids?
— No masveidības viedokļa badmintons ar orientēšanās sportu konkurēt nevar. Badmintonu spēlē daudzviet, taču ne visi to klasificē kā sportošanu, daudzi— kā labi pavadītu laiku. Badmintons noslogo visas muskuļu grupas, tāpēc cilvēku fiziski labi attīsta, un tajā pašā laikā tas ir viegls sporta veids. Tomēr badmintonam ir arī prasības, laukā traucē vējš, tāpēc nepieciešama sporta zāle (vienā basketbola zālē var uzstādīt četrus laukumus), tāpat vajadzīgas raketes, bumbiņas, jāuzliek arī tīkls un laukuma līnijas. Spēlējot ārā, badmintona bumbiņā (volāniņā) ievieto smagumu. Ir dažādi badmintona paveidi, to vidū — arī pludmales badmintons. 
Pirms nācu uz interviju, draudzene izmeta, ka badmintons ir vienīgais sporta veids, ar kuru viņa labprāt nodarbotos profesionāli. Kas ir šā sporta veida odziņa, kāpēc tas patīk tai publikai, kuru sports bieži vien neinteresē vispār?
— Badmintons ir demokrātisks un bezkontakta sporta veids. Sacensība savā starpā ir godīga un būtībā viens pret vienu. Viss atkarīgs no paša prasmēm. Tiklīdz cilvēks iemanās trāpīt pa bumbiņu, parasti ir āķis lūpā un rodas vēlēšanās spēlēt aizvien vairāk un vairāk.
Tuvplānā planētas badmintona līderis Lī Čang Vei. Tiesā - Lūsveris.
Latvijā lielākie badmintona centri ir Rīgā, Siguldā, Valmierā un Talsos. Kur vēl tas attīstās?
— Liepājā, Valkā, Allažos un Inčukalnā. Ventspilī ir, kur spēlēt, bet nav, kas trenē. Problēma ir tā, ka spēlēt gribētāju netrūkst, bet nav organizatoru un treneru. Mums regulāri pienāk e-pasts ar jautājumu — kur es varu trenēties badmintonā? Piemēram, Ludzā vai Daugavpilī. Fiziski tur vietas ir, bet nav neviena, kurš veido vietējo badmintona dzīvi, lai cilvēki nāktu trenēties vismaz divas reizes nedēļā... Cēsīs ir badmintonisti, taču tas ir svītrots no pulciņiem.
Jāorganizē badmintona masveidība, kas ir grūtākais uzdevums, ar kuru neviens negrib nodarboties.Šī problēma ir jāaplūko globālākā kontekstā — visi sporta veidi Latvijā turas uz fanātiķu pleciem. Zinot, kādas ir skolotāju algas, kuram gan ir motivācija iet strādāt par badmintona treneri? Vēl viena būtiska problēma: tiek būvētas jaunas sporta zāles — skaisti, bet uz zāles grīdas tiek sazīmētas līnijas maksimāli tikai trim sporta veidiem. Kāpēc? Piemēram, kad es Norvēģijas sporta zālēs paskatos uz grīdu, tā ir izraibināta ar līnijām, lai cilvēki varētu nodarboties ar pēc iespējas vairākiem sporta veidiem. Līnijas ir atšķirīgās krāsās atbilstoši sporta veidiem. Spēlētājs paskatās — badmintona līnija ir zaļā krāsā, pārslēdz smadzenes un mierīgi spēlē. Esam par to Latvijā cīnījušies, taču saņēmuši laipnus atteikumus — laukums būšot pārāk raibs... Ja līnijas līmē, pēc kāda laika tās plīst, un tad gan veidojas nepatīkama aina. Otrkārt, arhitekti, kas projektē šīs zāles... Bieži vien rodas sajūta, ka viņi paši nekad nav bijuši sporta zālē — tiek uzbūvēta zāle ar daudziem logiem, bet sportistiem gaisma spīd acīs. Loģiski, ka pēc tam aizkariem, lai varētu normāli sportot, naudas nepietiek.
LBF oficiālā mājaslapa badminton.lv liecina, ka Latvijas čempionāts notiek pieaugušajiem, jauniešiem, amatieriem un veterāniem. Cik pavisam ir spēlētāju, kuri nopietni spēlē un trenējas?
— Pustūkstotis. Aptuveni 200 jauniešu un 300 pieaugušo, ieskaitot veterānus. Vēl varētu apzināt aptuveni tūkstoti ar badmintona iemaņām, kas epizodiski uzspēlē Jūrmalā un citviet. Pirms trīsdesmit gadiem Latvijā spēlētāju bija sešas reizes vairāk.
Ja reiz ieskatāmies vēstures annālēs, Starptautiskā badmintona federācija ir dibināta 1934. gadā. Vai taisnība, ka badmintona aizsākumi meklējami tālajā 18. gadsimtā?
Kā liecina manuskripti, klinšu gleznojumi un citi muzeju eksponāti — ar bumbiņu līdzīgi sporta veidi tikuši spēlēti jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Ļaudis piestiprināja bumbiņai trīs četras zosu spalvas un sita ar koka raketēm. Latvijā badmintons ienāca sešdesmitajos gados, kad VEF meistarkomandas basketbolists Jānis Ieviņš no turnīra Ķīnā atveda badmintona raketes. Tas tika popularizēts uzņēmumu kolektīvos, un 1964. gadā tika nodibināta Latvijas Badmintona federācija. Tobrīd bija jau vairāk nekā 3000 badmintona spēlētāju.
Cik lielu finansējumu badmintons saņem no valsts, un ko ar to var nodrošināt?
Gadā 1000 latu saņemam no Latvijas Nacionālās sporta padomes un 6000 latu no LOK. Kopumā naudas pietiek tam, lai noorganizētu nacionālos čempionātus un aizsūtītu jauniešu un pieaugušo valstsvienības uz Eiropas čempionātiem, tiesa, ne bez spēlētāju līdzfinansējuma. Starptautiskas sacensības ir nepieciešamas, lai mēs nevārītos savā sulā, lai celtu spēlētāju motivāciju.
Kā mēs izskatāmies uz Eiropas fona?
— Bēdīgi... Pasaules un Eiropas čempionātos medaļas mums nekad nav bijušas. Iepriekšējos gados Pasaules kausa posmos ir startējuši daži mūsu spēlētāji, taču tikai startējuši. Mums trūkst talantu, uzcītīgu talantu. Ķīnā ir liela masveidība, un no tās masas izlec kādi talanti. Piemēram, Dānijā badmintons tiek kultivēts kā nacionālais sporta veids — līdzīgi kā pie mums basketbols. Tur badmintonu spēlē visās malās. Ņemot vērā, ka Latvijā ar badmintona spēlēšanu maizei nenopelnīsi, pēc jauniešu vecuma pieaugušajiem paliek tik, cik vien uzspēlēt pēc darba.
Pasaules TOP 15 ir tikai viens eiropietis — dānis Pīters Geidu. Visi pārējie 14 ir no Āzijas valstīm. Kā izskaidrot šo fenomenu?
— Ja vienam ķīnietim kaut kas notiks, viņiem uzreiz būs cits, ko likt vietā... Starp citu, Geidu jau ir 35 gadi, un šī viņam ir pēdējā sezona. Viņa vietā nāks Viktors Akselsens, kuram ir 16 gadu, viņš ir pasaules čempions un vicečempions jauniešiem — trenējas trīsreiz dienā, medicīniski tiek uzraudzīts un mācās pēc individuālas programmas.  
Ja ilggadējam pasaules līderim Linam Danam, kurš ir pazīstams ar iesauku Superdans, mēs noliktu pretī Latvijas labāko badmintonistu, kāda būtu atšķirība?
—Sitiena tehnika, laukuma izjūta un veiklība. Ja tāda kalibra spēlētājs tiek pie gremdes, tu vari tikai noskatīties... Kad savā starpā spēlē abi pasaules ranga līderi Čunvejs Lī un Lins Dans, vērojams līdz pēdējam noslīpēts izpildījums, visu izšķir mazas kļūdiņas. Tiek izpildīts daudz viltīgu sitienu — izskatās, ka spēlētājs sitīs uz vienu pusi, bet bumbiņa pilnīgi nesaprotami aizlido citā virzienā.
Kopā Pasaules badmintona federācijas prezidentu Kangu Jangu Jungu
Kādi ir LBF nākotnes mērķi?
— Popularizēt badmintonu kā tautas sporta veidu, veicināt tā izplatību Latvijā, reģistrēt vismaz 1000 spēlētāju, tā palīdzot arī sasniegt Eiropas kopējo mērķi — vienu miljonu spēlētāju. Organizēt badmintona dzīvi Latvijā. Veicināt spēlētāju izaugsmi ar mērķi kvalificēties 2016. gada olimpisko spēļu turnīram. Bija mums cerība uz Londonas olimpiskajām spēlēm, taču meitene guva smagu traumu.
Ko jums kā Latvijas Badmintona federācijas prezidentam nozīmē šis darbs?
—- Pilnīgi visiem, kuri darbojas federācijas valdē, tas ir brīvprātīgs pienākums, un mēs par to nesaņemam algu. Mēs iztiku pelnām citos darbos, es ikdienā strādāju enerģētikas nozarē. Badmintona federācijā mēs darbojamies brīvajā laikā — vakaros un brīvdienās. Es par to nesūdzos, jo vēlēšanās ir, lai badmintons Latvijā būtu sakārtots un virzītos tālāk.
Kāda  tad jums ir motivācija?
Badmintonam esmu uzticīgs visu mūžu — spēlēju kopš 10 gadu vecuma. Tolaik biju maza auguma — padomju laikos citos sporta pulciņos nevarēja tikt iekšā bez labiem fiziskiem dotumiem. Lielus panākumus neguvu, 1985. gadā izcīnīju medaļu jaunatnes čempionātā. Šobrīd profesionālā līmenī nodarbojos ar badmintona tiesāšanu — esmu Eiropā sertificēts tiesnesis, tiesājis arī Eiropas čempionātā. Lielākais sasniegums — tiku iekļauts to četru Eiropas tiesnešu vidū, kurus 2010. gadā deleģēja uz pirmajām Jaunatnes olimpiskajām spēlēm Singapūrā. Nākamais mērķis ir kļūt par pasaulē akreditētu tiesnesi un tiesāt olimpiskajās spēlēs. Darbojoties kā arbitrs, redzu kvalitatīvu spēli un dažādas nianses, ko varu nodot vietējiem spēlētājiem.
Jautājums ārpus kopējā saruna konteksta, bet domājot par tiem, kas vēlas iemēģināt roku "baģī". Proti, apgūstot badmintonu, kas ir tie elementi, kuri jāiemācās pirmie?
— Servēt, pareizi rokās turēt raketi un pārvietoties. Raketes tvērieni ir visdažādākie — aizsardzības, uzbrukuma un serves situācijās spēlētāji tvērienu maina. Rakete rokā nedrīkst būt saspiesta kā āmurs, tai visu laiku ir jābūt kustībā. Iesācēji parasti sitienus izdara pletnes stilā līdz brīdim, kad roku sāk lauzt ārā...

* Sacensību laikā fiksētais lielākais bumbiņas lidojuma ātrums ir 280 km/h. Speciālos serves testos reģistrētais Ginesa rekords ir 421 km/h.

Gunārs LŪSVERIS
Latvijas Badmintona federācijas prezidents un badmintona tiesnesis. SIA Ventspils nafta termināls galvenais enerģētiķis
Dzimis:  1973. gada 17. oktobrī
Augums, svars: 178 cm, 78 kg
Izglītība: maģistrs uzņēmējdarbības vadībā, bakalaurs elektrozinībās
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Badmintonā: kopš 10 gadu vecuma
Pirmā trenere: Skaidrīte Ieviņa, Anita Dūdiņa
Lielākie sasniegumi: 2. vieta 1985. gada Latvijas PSR jauniešu čempionātā; tiesājis 2010. gada Jaunatnes olimpiskajās spēlēs Singapūrā un EČ
Vaļasprieki: motocikli, fotografēšana
Mūzika: Coldplay, Prāta Vētra, Laid Back
Kino: Ronins
Grāmata: Latvieši ir visur

VIDEO: Kā badmintonu rukā ķīnieši...