Ironman jeb 3,8 km peldējums, 180 km ar riteni un 42 km skrējiens ir klasiskā triatlona distance. Tie, kuri spēj to paveikt, tiek dēvēti par dzelzs vīriem. Rinalds Sluckis, kurš pazīstams arī kā Digital Mind izveidotājs, 2011. gada oktobrī kļuva par pirmo latvieti, kurš šo trasi pieveica pasaules čempionātā — leģendārajā Ironman dzimtenē Havaju salās, mežonīgā gandrīz divtūkstoš atlētu konkurencē izcīnot 97. vietu. „Deviņas stundas tu esi viens pats. Viens pats ar sevi, savām domām un dēmoniem,” ekskluzīvā intervijā žurnālam "Sports" stāsta pats varonis.
Klasiskais triatlons tiek uzskatīts par grūtāko sporta veidu. Ironman distance radās 1978. gadā Havaju salās. ASV peldēšanas, riteņbraukšanas un skriešanas zvaigznes nonāca izturības sportiem tradicionālā konfliktā, cenšoties noskaidrot, kurš ir visgrūtākais. Beigu beigās tika nolemts visus trīs apvienot minētajā 225 km (!) distancē. Kopš tā laika Ironman pasaules čempionāts notiek savā vēsturiskajā dzimtenē Havaju salās, kas ir sevišķi smaga vieta sportošanai un vienlaikus arī ikviena triatlonista sapnis, jo nepietiek tikai ar gribēšanu — ir jāizpilda ļoti augstas kvalifikācijas prasības ierindas klasiskā triatlona sacensībās. Par savu sapņa piepildījuma kafejnīcas KID mīkstajos dīvānos Rinalds Sluckis stāstīja tik azartiski, ka brīžiem skudriņas skrēja gan pa muguru, gan galda virsmu.
— Pasaules čempionātam droši vien gatavojies īpaši?
— Pēc Ironman sacensībām Šveicē, kurās jūlija vidū kvalificējos startam Havajās, pusotru nedēļu atpūtos. Palika divi mēneši, neko radikālu nedarīju un slodzes saglabāju apmēram tās pašas. Vajadzēja pastrādāt pie apjoma darbiem — ātruma. Paveicās, ka bija patīkams septembris un nelija. Jau biju nobažījies, kā būs, ja divas nedēļas no vietas līs... Sanāca ļoti labs gatavošanās posms.
— Bet tev taču ir jāiet arī uz darbu!?
— Ja tā ir darba diena, tad ceļos pussešos vai pusseptiņos. Rīta kafija ar vieglām brokastīm un projām no mājām (Mārupē) uz baseinu Purvciemā. Baseinā pavadu pusotru stundu. Pusdeviņos dodos atpakaļ uz mājām paēst otrās brokastis. Tad no desmitiem ir otrs treniņš — skriešana vai riteņbraukšana. Un pulksten vienos uz darbu, kam paliek kādas piecas vai sešas stundas. Vakarā pavadu laiku ar ģimeni, draugiem vai vienkārši atpūšos. Tas man ir visoptimālākais grafiks, jo dienas otrajā pusē ķermenis paspēj atjaunoties nākamajai dienai, kas ir tāda pati. Brīvdienās taisu garākus treniņus.
— Vai pēc tādām slodzēm pietiek spēka strādāt?
— Ideāli būtu, ja varētu vēl diendusu pagulēt. Protams, atkarīgs, kas ir darīts treniņā, bet parasti nogurums, kad gribas gulēt, sāk parādīties tikai uz vakarpusi.
— Uz Havaju salām devies 10 dienas pirms atbildīgajām sacīkstēm. Kā aklimatizējies?
— Tas sanāca ļoti veiksmīgi. Mums bija jāiztur 20 stundu pārlidojums. Rīga—Frankfurte—Sanfrancisko—Kona. Lidmašīnā no Vācijas divas trešdaļas pasažieru bija triatlonisti. Tur ir tūrisma kompānija, kas orientējas uz triatlona sacensībām un treniņnometnēm. Ar dakteri nolēmām, ka lidmašīnā negulēšu, nelietošu kofeīnu un cukuru saturošos dzērienus. Izdevās veiksmīgi noturēties.
— Starp citu, cik tev izmaksāja čempionāts?
— Rēķinot pašu braucienu un ieskaitot dzīvošanu, vienam cilvēkam aptuveni 3500 eiro. Triatlons ir salīdzinoši dārgs sporta veids, jo tu nodarbojies ar trīs sporta veidiem. Skriešanai vajadzīgas tikai krosenes un apģērbs, bet riteņbraukšanā velosipēds jau maksā ļoti dārgi, tāpat peldēšana... Ziemā visam vajag citu apģērbu. Kopā ar uzturu viss sanāk ārkārtīgi dārgi.
— Ko darīji Havaju salās daudzajās brīvajās dienās?
— Protams, bija treniņplāns, taču pirms sacensībām apjomi krītas. Ierodoties Konā, mute palika vaļā no visiem brīnumiem... Tu esi nokļuvis tādā vietā, kur laiks nemainās visu gadu. Saule lec sešos rītā un riet sešos vakarā. Meteoroloģiski visas dienas ir vienādas.
— Tur jau laikam valda tūristi...
— Tur valda tūristi, un dārdzība ir kā Ņujorkā. Kafija pat Starbucks maksā sešus vai septiņus dolārus. Konā, kas ir maza pilsētiņa ar 12 tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, viss okeāna krasts nosēts ar viesnīcām, tur ir visi pazīstamie pasaules zīmoli, ienāk liels kruīza kuģis, visapkārt golfa laukumi.
—Vai tev kaut kas imponēja šajā vidē?
— Havajas ir salu arhipelāgs, kur katra sala ir viens liels vulkāns. Un tas vulkāns ir milzīgs — trīs četru kilometru augstumā, un laikapstākļi ir tādi, ka vienā pusē kalnam no okeāna pūš valdošie vēji, kas ar mākoņiem atduras pret virsotnēm. Proti, vienā kalna pusē visu laiku līst, bet otrā — 357 saulainas dienas gadā! Salā, kurā notika sacensības un atrodas Kona — Big Island, ir 11 (!) no 13 pasaulē sastopamajām klimatiskajām zonām. Uz vienas salas, kuras apkārtmērs ir 500 km!
Tur ir gan lietus meža džungļi, kur filmās Rembo ar mačeti staigā, cirzdams liānas, gan tuksnesis, kur nav nekā, tikai melns lavas lauks, gan augšā kalnos arktiskā tundra, kur bez kārtīgām ziemas drēbēm neiztikt. Tāpat ir vulkāniska vide, kur okeānā tek iekšā dzīva lava un atdziest, veidojot jaunu zemi. Tur ir piektais lielākais rančo, kāds Amerikā vispār ir — tur tu iebrauc un jūties kā tādā Teksasā, kur ir tikai kovboji kovboju cepurēs, visas rotaslietas grozās tikai ap buļļiem un kovbojiem. Ir arī pilnīgi normāli apstākļi, kur kafija aug plantācijās. Gaisa temperatūra 30 grādi, okeāna ūdenī 27 grādi — tas ir tas, ko cilvēki brauc izbaudīt. Peldi, vēro rajas un delfīnus. Milzīga daudzveidība ļoti, ļoti mazā teritorijā.
— Kultūršoka nebija?
— Tas ne, bet bija bailes okeānā peldēt. Ja tu redzi rajas, citas zivis un tev piezogas delfīns tuvumā, sāc domāt, ka arī kāda haizivs var atpeldēt... Kad palasi, ka tur no krītošiem kokosriekstiem cieš vairāk cilvēku nekā no haizivs uzbrukumiem, tad ir O.K.
— Arī sacensībās nācās šķērsot vairākas klimata zonas?
— Sacensībās virzība notiek 90 km uz salas ziemeļiem un atpakaļ. Apkārt ir tikai lavas lauki — 60 grādus karsts melns asfalts, melna lava, nedaudz zaļa zāle un vējš tieši no okeāna. Liels karstums un liels mitrums.
— Ziņās rakstīja, ka basu pēdu nevarot asfaltam tuvumā spert...
— Karstākais bija, braucot ar riteni vienā lielā klajumā, kur saule svilināja 37 grādus. Tu nepārtraukti svīsti, bet vējš ir tik spēcīgs, ka visu laiku esi sauss. Un, ja neievēro ēšanas un dzeršanas ritmu, tad, uz sevi paskatoties, liekas, nemaz neesi nosvīdis. Viltīgi. Viegli iekrist un vispār pazaudēt šķidrumu. Tad var sākties nopietnas problēmas...
— Kā juties no rīta pirms lielā starta?
— Man vienmēr pirms sacensībām ir svētku sajūta. Tā diena ir īpaša, jo tu tik daudz gatavojies, tu tik daudz ziedo, tu pakārto daudzas lietas tam. Protams, tev ir satraukums, kad tu ieraugi, kā tie 1800 cilvēki iet ūdenī. Katram ir kādas emocijas acīs — bailes, koncentrēšanās. Bet es spēju sevi savākt un gaidu absolūtus svētkus.
— Vai tev ir kādi pirmsmaču rituāli?
— Parunājos ar riteni pirms starta. Uzpumpēju riepas, iestiprinu velokurpes pedāļos, želejas sakārtoju, pastaipos, iesildos.
— Un triatlona klasika tūdaļ var sākties. Kā tas viss izskatās pirms starta šāviena?
— Pulksten sešos ir uzlēkusi saule, bet starts ir 7.00. Virs okeāna vēl ir dūmaka. Ūdens pilnīgi dzidrs, redzi gultni, un apkārt peld zivis. Mols un krasts pilns ar skatītājiem. Skan havajiešu bungas. Nodzied ASV himnu, pārlido pāri televīzijas helikopteri. Emocijas tik sakāpinātas, ka metas zosāda. Skatos, citam uz rokas pulsometrs jau rāda 140 sirds sitienus minūtē, miera stāvoklī jābūt 60 — tikai satraukums. 6.40 visus sadzen ūdenī, bet tad baigi nosalstam... Kamēr visi satipina ūdenī, paiet 20 minūtes. Starts ir 150 metrus no krasta, pamata zem kājām vairs nav, tur peld galvenā sponsora Ford mašīnas. Visus it kā vieno viens mērķis, bet saproti, ka tūlīt sāksies pamatīga gaļasmašīna.
— Starts!
— Satraukums virmo gaisā, bet līdz ar starta šāvienu tas pazūd. Tad vairāk par to nedomā un aiziet peldēšanas gaļasmašīna — ar elkoņiem un visādi. Tas ir baigais piedzīvojums, kad gandrīz divi tūkstoši peldētāju vienlaicīgi sāk. Viena lieta, kad treniņos peldi viens pats, pavisam cita, kad sākas kaut kas tāds. Netiek žēlots nekas!
Citos mačos elle beidzas pēc piecām minūtēm — ātrie aizpeld, lēnie atpaliek. Bet šeit līdz 2 km viens liels kautiņš. Tik daudz spēkos līdzīgu sportistu! Un joprojām tev dod pa brillēm, galva iet zem ūdens... Tas notiek visu laiku. Pagriežoties ap boju un peldot atpakaļ, iekļāvos sešu cilvēku grupiņā un bija mierīgāk. Sāļo ūdeni sanāk tā sadzerties, ka par siļķi vēl ilgi negribas domāt, viļņi drūmākie. Peldējumu pabeidzu 597. vietā.
— Kas notiek, izkāpjot no ūdens pēc gandrīz 4 km gara peldējuma?
— Seko mana mīļākā disciplīna — riteņbraukšana.
— Vai ir iespēja atelpai?
— Tikai skrienot cauri tranzītzonai — izskrēju cauri dušām, noskaloju no ķermeņa sālsūdeni, noberzēju seju. Tālāk ir sakārti tā saucamie tranzitionbag maisi, kuros ieliktas riteņbraukšanai vajadzīgās mantas. Pagrāb maisu ar savu numuru, ieskrien teltī, paķer riteni... Tranzītzona ir diezgan gara — 350 metri. Ja gribi, vari arī tur sēdēt; ir tādi, kas tranzītzonā pavada pa 30 minūtēm, lai atpūstos.
— Cik dalībnieku atkrīt pēc pirmās disciplīnas?
— Peldējumā ir laika limits — 2 stundas un 20 minūtes. Šķiet, divi vai trīs dalībnieki netika pāri šai robežai.
— Kāds bija tavs rezultāts?
— 1 stunda un 6 minūtes.
— Turpinājumā otrā disciplīna — 180 km ar divriteni.
— Parasti līdz 40 km esmu apdzinis visus, kurus varu apdzīt, bet šoreiz dzīšana turpinājās līdz pat 120. km. Starp amatieriem riteni nogriezu top-10 līmenī. Atkal tas pats — visi nopeld stipri līdzīgi, stipri līdzīgi visi brauc... Taču ar brauciena otro stundu pārforsēju. Pirmo stundu nobraucu ar vidējo ātrumu 42 km/h, bet otrajā mans vatu jeb jaudas mērītājs uzrādīja, ka bišķi par daudz bija. Ironman mačos nedrīkst mīties citu aizvējā, tā sauktais draftings ir aizliegts, jāietur septiņu metru distance.
— Tātad nekāda grupas braukšana!
— Amatieri, kas pa beigām brauc, dažkārt grupas veido — tiesneši dažiem no viņiem iedod dzelteno kartīti, kas ir četru minūšu sods. It kā vienā trasē 1800 cilvēku, taču visas deviņas stundas esi viens pats. Viens pats ar sevi, savām domām un dēmoniem. Stāties ārā vai turpināt.
— Kāda ir trase?
— Vienā virzienā 90 km, apgriezies un 90 km atpakaļ tieši pa to pašu ceļu. Kopumā ir 1400 metrus augsts kāpums. Nav tādu klasisku kalnu kā Šveicē, bet ir tādi gari stiepieni: garākais 15 km un divus trīs grādus slīpums. Brauc, griez, tev jau kājas sāp. Nesaproti, kāpēc min ar baigo jaudu, bet neiet ātrāk par 25 km/h... Nav apkārt nekas, pēc kā orientēties, un tikai pēc velodatora apjaut, ka ir kāpums. Augšā lejā, augšā lejā. Ik pa 10 km dzeršanas punkti — karstuma dēļ viņu deva puslitra pudelītēs no ledus vannām. Vispirms atdzesējies — uzlej uz skausta, uz galvas, tad nedaudz padzeries. Ieliec riteņa pudeles turētājā un pēc 5 km jeb septiņām minūtēm tas ir tik karsts kā dušā. Īpaši karstums ceļas augšā no asfalta.
— Turklāt tu jau vēl biji pārforsējis notikumus...
— Jā, tā tas bija. Zini kā — adrenalīns... Nebiju īsti mierā ar peldēšanas rezultātu, jo plānoju nopeldēt par četrām minūtēm ātrāk. Tas deva papildu injekciju: „Davai, dragā!”
Tev jau liekas 180 km baigi daudz, bet pirmie 120 km vienkārši aizlido! Kad braucu atpakaļ ap 140. kilometru sākās smags psiholoģiskais darbs — apkārt bija tikai lavas lauks, un pa otru trases pusi vēl minās lēnākie braucēji. Vēl 5 km... 10 km... Sākās mazās psiholoģiskās spēles ar sevi. Okay, paņem ūdeni šajā dzeršanas punktā un tad līdz nākamajam. Tādā veidā atskaiti distanci un gūsti mazās psiholoģiskās uzvaras. Ja tu sāc domāt, ka tev vēl 40 km jābrauc, kas ir vesela stunda, tad ir baigi grūti.
— Kāda bija tava taktika?
— Pareizi būtu pirmo sacensību pusi veikt maigāk un otrajā — izlikt sevi visu. Tā ir lieta, kas nāk ar laiku un pieredzi. Šajā gadījumā man sanāca otrādi. Problēmas rada grupas, precīzāk, bari, kas veidojas. Ja tu kādu apsteidz un panāc nākamo grupu, nevari iesēsties 7 metru distancē, ja grupa minas lēnāk, nekā tev vajag, un nevari uzķert ritmu. Jāmet pa zobiem augšā un lejā, sanāk liela raustīšanās, kas izsauc ķermenī attiecīgus procesus, un muskuļi tiek sadragāti... Parasti riteņbraukšanā izdaru savu un skriešanā noturu rezultātu. Šoreiz pakāpos ļoti augstu, taču skriešanai vairs nepietika enerģijas.
— Runājot par dēmoniem, kad tie sāk parādīties?
— Skriešanā. Uz riteņa jutos ideāli — man nebija krampju un nekas nesāpēja. 180 km ar vidējo ātrumu virs 38 km/h — tas ir labs rezultāts, nobraucu 4 stundās un 42 minūtēs, tiešām toprezultāts. Tikai skriešanā sapratu, ka būs grūti. Runāšana ar dēmoniem parasti sākas skriešanā, jo tā ir pēdējā distance, plus skrienot ķermenis visvairāk uzkarst.
Sacensībās neēdu enerģētikas batoniņus, bet lietoju želejas, vēders tās spēj labi paņemt pretī, nav nekādu problēmu. Bet vienā brīdī tev vienkārši tās pieriebjas, visa mute jēla. Skriešanā sāc sevi pierunāt. It kā apzinies, ka ir jāpieturas pie želeju ēšanas režīma, lai būtu enerģija, bet ir grūti tās iedabūt iekšā. Saki: „Viss — 16. kilometrā apēdīšu želeju.” Noslēdz tādas derības ar sevi. Uz pulksteņa noskan 16. km, un ir jāēd! Tajā brīdī tu vairs nespēj tulkot sajūtas. Ķermenis sāk raidīt neadekvātus impulsus, lai piespiestu izstāties. Tev ir tikai ar prātu jādomā, ir jāturas pie ēšanas plāna, citādāk vari nebeigt distanci.
— Cīņa ar sevi...
— Pirmos piecus kilometrus labi nogāju, bet tad vienkārši izslēdzos. Ķermenis neļāva iet uz priekšu. Pērn Igaunijā sacensībās plus 30 grādu gaisa temperatūrā ķermeņa temperatūra uzkāpa līdz 41 grādam, un pēc finiša es nogāzos. Mediķi palīdzēja, viss bija kārtībā, bet laikam ķermenis saglabāja to atmiņu, ko nozīmē, kad tas pārkarst.
Tu it kā vari iziet ārā no sava ķermeņa, spiest un skriet, bet organisms vairs nespēj atdzist, temperatūra pieaug, un tad iestājas aizsargmehānisms — smadzenes slēdz ārā muskuļus, lai nevari vairs pakustēties, slēdz ārā citas ķermeņa funkcijas, lai saglabātu pašu galveno — smadzeņu darbību. Citādi var izbeigties proteīna struktūra, nieres, aknas. Es šo sajūtu esmu atradis un spēju iztulkot. Sākas drebulis, lai arī ir karsts, sāk gar acīm migloties, un tu saproti, ka jāturas pie ātruma četras ar pusi minūtes kilometrā. Lēnā garā vienkārši čubini uz priekšu. Skriešanā pēc 5. km sapratu, ka man tagad galvenais ir aiziet līdz mājām veselam. Pieņēmu to ātrumu un skrēju līdz galam. Sāpju un krampju nebija. Morāli turies, saprotot, ka esi piektajā kilometrā, bet jānoskrien 42 km.
— Vai maratona trase bija sarežģīta?
— Tā ir daļa no riteņbraukšanas trases, tāpat kāpumi augšā un lejā. 25. km ir slavenais enerģijas aplis, tā ir teritorija jūras krastā, bet nedaudz zem jūras līmeņa. Specifisks klimatiskais apgabals, jo tur nepūs vējš, stāvošs gaiss, karstums 38—39 grādi. Visgrūtākais trases posms! Redzams daudz saules bateriju, jo šajā vietā veic visādus eksperimentus un ražo saules enerģiju. Par šo trases posmu biju dzirdējis daudz leģendu, taču nebija tik ļauni un traki — varbūt pārāk biju iepriekš nobaidīts. Kad izskrien no turienes un paliek pēdējie 10 km, tad atliek cīņa ar raksturu. Tiešām cīņa ar sevi.
— Kāda ir atmosfēra trasē tādā smagā brīdī?
— Citi, skrienot garām, pasmaida. Pie dzirdināšanas punktiem ir pilns ar skatītājiem, kas visu laiku aplaudē. Tiesa, kad cīnies ar sevi, sāk jau apnikt kārtējie līdzjutēju: „Yeah, good job!” un „Way to go!” Kaut gan sākumā tas bija uzmundrinoši. Ja godīgi, neko daudz no sacensībām neatceros — biju pilnībā ieslēdzies sevī.
— Nu, bet finišu gan jau atceries!
— Pēdējos 500 metros mute netaisījās ciet, absolūtā laime! Cilvēki aplaudē, un tu saproti, ka pēc divām minūtēm ir mājas. Endorfīnu pilns (hormoni, kas izsauc eiforiju — K. Z.), adrenalīns augšā. Asaras pašas no sevis — tu nesaproti, no kurienes tās nāk.
Man visvairāk patīk tā sevis pārvarēšana. Triatlons ir ļoti vientuļš sporta veids, kurā tu visu laiku gūsti uzvaru pār sevi. Cīņa — izstāties vai iet tālāk. Tad, kad gribi apstāties, tev ir 100 argumenti, lai to darītu, bet tev vajag atrast to vienu, kāpēc turpināt. Havaju salās nepieļāvu domu izstāties, jo tik daudz biju ieguldījis. Tu esi tur nokļuvis un vienalga kā ir jātiek līdz finišam.
Citiem bija grūtāk — pārkarsuši gulēja uz asfalta, ātrie veda projām. Izstājās apmēram 120 dalībnieki. Finišu sasniedza 93 % sportistu, kas ir ārkārtīgi labs rādītājs.
— Gar zemi nenokriti?
— Nē, nē. Finišā tev uzreiz ir klāt divi brīvprātīgie, katrs paķer aiz savas rokas un ved uz atpūtas zonu. Medaļu un ziedu virtenes uzreiz uzliek kaklā, draudzene Kristīne kaut ko nobļāva un sabučojāmies. Havaju salu laikapstākļi prasa daudz vairāk, nekā vari normāli izdarīt. Arī profesionāļi gāzās gar zemi, taču nevis fiziska izsīkuma, bet mentālas iztukšošanās dēļ. Turpat atpūtos, sagaidīju pulksten sešus, lai izņemtu riteni un lēnām devāmies uz viesnīcu. Izdzēru vienu aliņu un jau desmitos aizgāju gulēt...
— Vai pie trases šampanietis neputoja?
— Trasi slēdz 12 naktī, un tur pilnīgi nekas nenotiek. Pasākums un uzvarētāju apbalvošana bija nākamajā dienā.
— Kā atguvies no slodzēm?
— Nākamajā dienā pamostoties, nekas nesāpēja, vienīgi biju nedaudz stīvs. Paēdu brokastis, saskrūvēju riteni, sakravāju mantas, tādējādi lēni iekustoties pēc slodzēm. Devāmies uz svinīgo pasākumu. Bez steigas un stresa.
Protams, pēc šāda Ironman ķermeņa atjaunošanās notiek vēl trīs četras nedēļas. Vairāk jāpiedomā par uzturu. Pārlidojām uz citu salu, un bija īsta atvaļinājuma sajūta.
— Ballītes ar pazīstamajām ziedu virtenēm kaklā?
— Ziedu virtenes uzliek kaklā, kad tu tur ierodies. Havajieši ir ļoti spirituāli un tic labajiem gariem un dabai. Braucot prom, līdzi ņemt uz mājām virtenes nedrīkst. Pirms prombraukšanas tev tās ir jāiemet okeānā un jāvēlas kaut kas. Tad tas piepildās. Skatīsimies...
— Tev šī ir tikai trešā sezona triatlonā un jau 97. vieta pasaules čempionātā sporta veidā, ko uzskata par smagāko šajā saulē. Kādas ir jaunākās atziņas?
— Kritiska lieta ir uztura jautājums — ko un kā tu ēd. Pirms diviem gadiem domāju, kā pareizi trenēties, tagad vairāk pievēršu uzmanību, kā pareizi atpūsties, kurš ir labākais diennakts laiks treniņiem un kā to visu labāk savienot ar darbu. Citiem vārdiem, lietas, kuras tu iemācies, tev ir kļuvušas saprotamas un nāk klāt jautājumi, par kuriem tev nav iespējams sākumā domāt.
— Kāda ir tava ēdienkarte?
— Ir vairāki principi, pie kuriem cenšos pieturēties. Pirmkārt, liela ogļhidrātu deva brokastīs — tie ir kviešu un auzu produkti, kuros ir tā saucamie saliktie ogļhidrāti. Piemēram, auzu pārslu musli ar medu un grauzdētiem banāniem, riekstiem vai kādu sēkliņu, citreiz vēl piešauj klāt jogurtu. Tā ir ogļhidrātu bumba, kas nodrošina vajadzīgo cukura daudzumu asinīs. Liela porcija plus kafija. Otrs, obligāti reizi dienā augļi un reizi dienā dārzeņi. Tāpat regulāri ēdu pilngraudu makaronus. Trešais, uztura piedevas. Sacensību laikā ēdu speciālas želejas, kuras kuņģis ātri var uzņemt.
Tagad teju vai modes lieta ir cīņa ar glutēnu... Tas ir proteīns graudaugos. Ne visiem organismā ir ferments, kas spēj to pārstrādāt. Novāks Džokovičs savus panākumus tenisā skaidro ar atteikšanos no glutēnu saturošajiem produktiem, kas ļauj samazināt svaru un palielināt veiktspēju un izturību. Arī triatlonā ar to strādā, jo dēļ milzīgās ilgtermiņa slodzes nopietni tiek ietekmēta vielmaiņa — kā ķermenis spēj pārstrādāt taukus un ogļhidrātus, kā arī stress ir gremošanas sistēmai. Rezultātā šīs pārstrādājošās vielas mainās, samazinās, mirst... Ķermenis cieš. Gribu veikt bioķīmiskās analīzes, lai attiecībās ar glutēnu noskaidrotu, ko varu no graudaugiem ēst un ko ne.
— No kā tu esi atteicies?
— Protams, nekādu junk-food; ar Makdonalda pārtiku nekad neesmu aizrāvies, bet tagad vispār — aizmirstu. Piena produkti, siers, vienīgais, kas ir palicis Mozzarella un pavisam viegls beztauku jogurts. Kafiju dzeru ar sojas pienu. Tāpēc, ka ar piena taukiem pieauguša cilvēka ķermenis tiek grūtāk galā. Reti ēdu gaļu — tikai reizi nedēļā labu liellopu gaļu, retāk vistu. Pilnībā no gaļas nedrīkstu atteikties — muskuļi zaudēs daudz proteīna. Principā neēdu kartupeļus un, ja restorānā pasūtu salātus, tad palūdzu bez jebkādiem dresingiem un ar olīveļļu. Svarīgi ir izturēt balansu starp optimālu svaru un pietiekošu uzturu.
Rinalds SLUCKIS
Triatlonists, IT konsultāciju uzņēmuma Digital Mind vadītājs
Izglītība: Banku augstskolas bakalaura grāds biznesa vadībā
Ģimenes stāvoklis: saderinājies
Sportā: trenējies basketbolā, vieglatlētikā (desmitcīņā), hokejā, kopš 2008. gada triatlonā
Treneris: Romāns Melderis
Vaļasprieki: patīk gatavot ēst
Mīļākais kino: The Office (seriāls)
Mūzika: Toma Grēviņa Radio 101 vakara programma
DZELZS VECIS. Pēc vairāk nekā deviņām mežonīgi smagām stundām trasē ir sasniegts finišs. |
MŪSĒJAIS. Rinalds izpelnījās arī vietējo mediju uzmanību. |
— Pēc Ironman sacensībām Šveicē, kurās jūlija vidū kvalificējos startam Havajās, pusotru nedēļu atpūtos. Palika divi mēneši, neko radikālu nedarīju un slodzes saglabāju apmēram tās pašas. Vajadzēja pastrādāt pie apjoma darbiem — ātruma. Paveicās, ka bija patīkams septembris un nelija. Jau biju nobažījies, kā būs, ja divas nedēļas no vietas līs... Sanāca ļoti labs gatavošanās posms.
— Bet tev taču ir jāiet arī uz darbu!?
— Ja tā ir darba diena, tad ceļos pussešos vai pusseptiņos. Rīta kafija ar vieglām brokastīm un projām no mājām (Mārupē) uz baseinu Purvciemā. Baseinā pavadu pusotru stundu. Pusdeviņos dodos atpakaļ uz mājām paēst otrās brokastis. Tad no desmitiem ir otrs treniņš — skriešana vai riteņbraukšana. Un pulksten vienos uz darbu, kam paliek kādas piecas vai sešas stundas. Vakarā pavadu laiku ar ģimeni, draugiem vai vienkārši atpūšos. Tas man ir visoptimālākais grafiks, jo dienas otrajā pusē ķermenis paspēj atjaunoties nākamajai dienai, kas ir tāda pati. Brīvdienās taisu garākus treniņus.
— Vai pēc tādām slodzēm pietiek spēka strādāt?
— Ideāli būtu, ja varētu vēl diendusu pagulēt. Protams, atkarīgs, kas ir darīts treniņā, bet parasti nogurums, kad gribas gulēt, sāk parādīties tikai uz vakarpusi.
— Uz Havaju salām devies 10 dienas pirms atbildīgajām sacīkstēm. Kā aklimatizējies?
— Tas sanāca ļoti veiksmīgi. Mums bija jāiztur 20 stundu pārlidojums. Rīga—Frankfurte—Sanfrancisko—Kona. Lidmašīnā no Vācijas divas trešdaļas pasažieru bija triatlonisti. Tur ir tūrisma kompānija, kas orientējas uz triatlona sacensībām un treniņnometnēm. Ar dakteri nolēmām, ka lidmašīnā negulēšu, nelietošu kofeīnu un cukuru saturošos dzērienus. Izdevās veiksmīgi noturēties.
— Starp citu, cik tev izmaksāja čempionāts?
— Rēķinot pašu braucienu un ieskaitot dzīvošanu, vienam cilvēkam aptuveni 3500 eiro. Triatlons ir salīdzinoši dārgs sporta veids, jo tu nodarbojies ar trīs sporta veidiem. Skriešanai vajadzīgas tikai krosenes un apģērbs, bet riteņbraukšanā velosipēds jau maksā ļoti dārgi, tāpat peldēšana... Ziemā visam vajag citu apģērbu. Kopā ar uzturu viss sanāk ārkārtīgi dārgi.
— Ko darīji Havaju salās daudzajās brīvajās dienās?
— Protams, bija treniņplāns, taču pirms sacensībām apjomi krītas. Ierodoties Konā, mute palika vaļā no visiem brīnumiem... Tu esi nokļuvis tādā vietā, kur laiks nemainās visu gadu. Saule lec sešos rītā un riet sešos vakarā. Meteoroloģiski visas dienas ir vienādas.
— Tur jau laikam valda tūristi...
— Tur valda tūristi, un dārdzība ir kā Ņujorkā. Kafija pat Starbucks maksā sešus vai septiņus dolārus. Konā, kas ir maza pilsētiņa ar 12 tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, viss okeāna krasts nosēts ar viesnīcām, tur ir visi pazīstamie pasaules zīmoli, ienāk liels kruīza kuģis, visapkārt golfa laukumi.
—Vai tev kaut kas imponēja šajā vidē?
— Havajas ir salu arhipelāgs, kur katra sala ir viens liels vulkāns. Un tas vulkāns ir milzīgs — trīs četru kilometru augstumā, un laikapstākļi ir tādi, ka vienā pusē kalnam no okeāna pūš valdošie vēji, kas ar mākoņiem atduras pret virsotnēm. Proti, vienā kalna pusē visu laiku līst, bet otrā — 357 saulainas dienas gadā! Salā, kurā notika sacensības un atrodas Kona — Big Island, ir 11 (!) no 13 pasaulē sastopamajām klimatiskajām zonām. Uz vienas salas, kuras apkārtmērs ir 500 km!
Tur ir gan lietus meža džungļi, kur filmās Rembo ar mačeti staigā, cirzdams liānas, gan tuksnesis, kur nav nekā, tikai melns lavas lauks, gan augšā kalnos arktiskā tundra, kur bez kārtīgām ziemas drēbēm neiztikt. Tāpat ir vulkāniska vide, kur okeānā tek iekšā dzīva lava un atdziest, veidojot jaunu zemi. Tur ir piektais lielākais rančo, kāds Amerikā vispār ir — tur tu iebrauc un jūties kā tādā Teksasā, kur ir tikai kovboji kovboju cepurēs, visas rotaslietas grozās tikai ap buļļiem un kovbojiem. Ir arī pilnīgi normāli apstākļi, kur kafija aug plantācijās. Gaisa temperatūra 30 grādi, okeāna ūdenī 27 grādi — tas ir tas, ko cilvēki brauc izbaudīt. Peldi, vēro rajas un delfīnus. Milzīga daudzveidība ļoti, ļoti mazā teritorijā.
— Kultūršoka nebija?
— Tas ne, bet bija bailes okeānā peldēt. Ja tu redzi rajas, citas zivis un tev piezogas delfīns tuvumā, sāc domāt, ka arī kāda haizivs var atpeldēt... Kad palasi, ka tur no krītošiem kokosriekstiem cieš vairāk cilvēku nekā no haizivs uzbrukumiem, tad ir O.K.
— Arī sacensībās nācās šķērsot vairākas klimata zonas?
— Sacensībās virzība notiek 90 km uz salas ziemeļiem un atpakaļ. Apkārt ir tikai lavas lauki — 60 grādus karsts melns asfalts, melna lava, nedaudz zaļa zāle un vējš tieši no okeāna. Liels karstums un liels mitrums.
— Ziņās rakstīja, ka basu pēdu nevarot asfaltam tuvumā spert...
— Karstākais bija, braucot ar riteni vienā lielā klajumā, kur saule svilināja 37 grādus. Tu nepārtraukti svīsti, bet vējš ir tik spēcīgs, ka visu laiku esi sauss. Un, ja neievēro ēšanas un dzeršanas ritmu, tad, uz sevi paskatoties, liekas, nemaz neesi nosvīdis. Viltīgi. Viegli iekrist un vispār pazaudēt šķidrumu. Tad var sākties nopietnas problēmas...
— Kā juties no rīta pirms lielā starta?
— Man vienmēr pirms sacensībām ir svētku sajūta. Tā diena ir īpaša, jo tu tik daudz gatavojies, tu tik daudz ziedo, tu pakārto daudzas lietas tam. Protams, tev ir satraukums, kad tu ieraugi, kā tie 1800 cilvēki iet ūdenī. Katram ir kādas emocijas acīs — bailes, koncentrēšanās. Bet es spēju sevi savākt un gaidu absolūtus svētkus.
Slucka sarunu biedrs sacensību rītos. |
— Vai tev ir kādi pirmsmaču rituāli?
— Parunājos ar riteni pirms starta. Uzpumpēju riepas, iestiprinu velokurpes pedāļos, želejas sakārtoju, pastaipos, iesildos.
— Un triatlona klasika tūdaļ var sākties. Kā tas viss izskatās pirms starta šāviena?
— Pulksten sešos ir uzlēkusi saule, bet starts ir 7.00. Virs okeāna vēl ir dūmaka. Ūdens pilnīgi dzidrs, redzi gultni, un apkārt peld zivis. Mols un krasts pilns ar skatītājiem. Skan havajiešu bungas. Nodzied ASV himnu, pārlido pāri televīzijas helikopteri. Emocijas tik sakāpinātas, ka metas zosāda. Skatos, citam uz rokas pulsometrs jau rāda 140 sirds sitienus minūtē, miera stāvoklī jābūt 60 — tikai satraukums. 6.40 visus sadzen ūdenī, bet tad baigi nosalstam... Kamēr visi satipina ūdenī, paiet 20 minūtes. Starts ir 150 metrus no krasta, pamata zem kājām vairs nav, tur peld galvenā sponsora Ford mašīnas. Visus it kā vieno viens mērķis, bet saproti, ka tūlīt sāksies pamatīga gaļasmašīna.
— Starts!
— Satraukums virmo gaisā, bet līdz ar starta šāvienu tas pazūd. Tad vairāk par to nedomā un aiziet peldēšanas gaļasmašīna — ar elkoņiem un visādi. Tas ir baigais piedzīvojums, kad gandrīz divi tūkstoši peldētāju vienlaicīgi sāk. Viena lieta, kad treniņos peldi viens pats, pavisam cita, kad sākas kaut kas tāds. Netiek žēlots nekas!
Citos mačos elle beidzas pēc piecām minūtēm — ātrie aizpeld, lēnie atpaliek. Bet šeit līdz 2 km viens liels kautiņš. Tik daudz spēkos līdzīgu sportistu! Un joprojām tev dod pa brillēm, galva iet zem ūdens... Tas notiek visu laiku. Pagriežoties ap boju un peldot atpakaļ, iekļāvos sešu cilvēku grupiņā un bija mierīgāk. Sāļo ūdeni sanāk tā sadzerties, ka par siļķi vēl ilgi negribas domāt, viļņi drūmākie. Peldējumu pabeidzu 597. vietā.
— Kas notiek, izkāpjot no ūdens pēc gandrīz 4 km gara peldējuma?
— Seko mana mīļākā disciplīna — riteņbraukšana.
— Vai ir iespēja atelpai?
— Tikai skrienot cauri tranzītzonai — izskrēju cauri dušām, noskaloju no ķermeņa sālsūdeni, noberzēju seju. Tālāk ir sakārti tā saucamie tranzitionbag maisi, kuros ieliktas riteņbraukšanai vajadzīgās mantas. Pagrāb maisu ar savu numuru, ieskrien teltī, paķer riteni... Tranzītzona ir diezgan gara — 350 metri. Ja gribi, vari arī tur sēdēt; ir tādi, kas tranzītzonā pavada pa 30 minūtēm, lai atpūstos.
— Cik dalībnieku atkrīt pēc pirmās disciplīnas?
— Peldējumā ir laika limits — 2 stundas un 20 minūtes. Šķiet, divi vai trīs dalībnieki netika pāri šai robežai.
— Kāds bija tavs rezultāts?
— 1 stunda un 6 minūtes.
— Turpinājumā otrā disciplīna — 180 km ar divriteni.
— Parasti līdz 40 km esmu apdzinis visus, kurus varu apdzīt, bet šoreiz dzīšana turpinājās līdz pat 120. km. Starp amatieriem riteni nogriezu top-10 līmenī. Atkal tas pats — visi nopeld stipri līdzīgi, stipri līdzīgi visi brauc... Taču ar brauciena otro stundu pārforsēju. Pirmo stundu nobraucu ar vidējo ātrumu 42 km/h, bet otrajā mans vatu jeb jaudas mērītājs uzrādīja, ka bišķi par daudz bija. Ironman mačos nedrīkst mīties citu aizvējā, tā sauktais draftings ir aizliegts, jāietur septiņu metru distance.
— Tātad nekāda grupas braukšana!
— Amatieri, kas pa beigām brauc, dažkārt grupas veido — tiesneši dažiem no viņiem iedod dzelteno kartīti, kas ir četru minūšu sods. It kā vienā trasē 1800 cilvēku, taču visas deviņas stundas esi viens pats. Viens pats ar sevi, savām domām un dēmoniem. Stāties ārā vai turpināt.
— Kāda ir trase?
— Vienā virzienā 90 km, apgriezies un 90 km atpakaļ tieši pa to pašu ceļu. Kopumā ir 1400 metrus augsts kāpums. Nav tādu klasisku kalnu kā Šveicē, bet ir tādi gari stiepieni: garākais 15 km un divus trīs grādus slīpums. Brauc, griez, tev jau kājas sāp. Nesaproti, kāpēc min ar baigo jaudu, bet neiet ātrāk par 25 km/h... Nav apkārt nekas, pēc kā orientēties, un tikai pēc velodatora apjaut, ka ir kāpums. Augšā lejā, augšā lejā. Ik pa 10 km dzeršanas punkti — karstuma dēļ viņu deva puslitra pudelītēs no ledus vannām. Vispirms atdzesējies — uzlej uz skausta, uz galvas, tad nedaudz padzeries. Ieliec riteņa pudeles turētājā un pēc 5 km jeb septiņām minūtēm tas ir tik karsts kā dušā. Īpaši karstums ceļas augšā no asfalta.
Havaju salas. Pati Ironman trase - ir īsta elle. |
— Jā, tā tas bija. Zini kā — adrenalīns... Nebiju īsti mierā ar peldēšanas rezultātu, jo plānoju nopeldēt par četrām minūtēm ātrāk. Tas deva papildu injekciju: „Davai, dragā!”
Tev jau liekas 180 km baigi daudz, bet pirmie 120 km vienkārši aizlido! Kad braucu atpakaļ ap 140. kilometru sākās smags psiholoģiskais darbs — apkārt bija tikai lavas lauks, un pa otru trases pusi vēl minās lēnākie braucēji. Vēl 5 km... 10 km... Sākās mazās psiholoģiskās spēles ar sevi. Okay, paņem ūdeni šajā dzeršanas punktā un tad līdz nākamajam. Tādā veidā atskaiti distanci un gūsti mazās psiholoģiskās uzvaras. Ja tu sāc domāt, ka tev vēl 40 km jābrauc, kas ir vesela stunda, tad ir baigi grūti.
— Kāda bija tava taktika?
— Pareizi būtu pirmo sacensību pusi veikt maigāk un otrajā — izlikt sevi visu. Tā ir lieta, kas nāk ar laiku un pieredzi. Šajā gadījumā man sanāca otrādi. Problēmas rada grupas, precīzāk, bari, kas veidojas. Ja tu kādu apsteidz un panāc nākamo grupu, nevari iesēsties 7 metru distancē, ja grupa minas lēnāk, nekā tev vajag, un nevari uzķert ritmu. Jāmet pa zobiem augšā un lejā, sanāk liela raustīšanās, kas izsauc ķermenī attiecīgus procesus, un muskuļi tiek sadragāti... Parasti riteņbraukšanā izdaru savu un skriešanā noturu rezultātu. Šoreiz pakāpos ļoti augstu, taču skriešanai vairs nepietika enerģijas.
— Runājot par dēmoniem, kad tie sāk parādīties?
— Skriešanā. Uz riteņa jutos ideāli — man nebija krampju un nekas nesāpēja. 180 km ar vidējo ātrumu virs 38 km/h — tas ir labs rezultāts, nobraucu 4 stundās un 42 minūtēs, tiešām toprezultāts. Tikai skriešanā sapratu, ka būs grūti. Runāšana ar dēmoniem parasti sākas skriešanā, jo tā ir pēdējā distance, plus skrienot ķermenis visvairāk uzkarst.
Sacensībās neēdu enerģētikas batoniņus, bet lietoju želejas, vēders tās spēj labi paņemt pretī, nav nekādu problēmu. Bet vienā brīdī tev vienkārši tās pieriebjas, visa mute jēla. Skriešanā sāc sevi pierunāt. It kā apzinies, ka ir jāpieturas pie želeju ēšanas režīma, lai būtu enerģija, bet ir grūti tās iedabūt iekšā. Saki: „Viss — 16. kilometrā apēdīšu želeju.” Noslēdz tādas derības ar sevi. Uz pulksteņa noskan 16. km, un ir jāēd! Tajā brīdī tu vairs nespēj tulkot sajūtas. Ķermenis sāk raidīt neadekvātus impulsus, lai piespiestu izstāties. Tev ir tikai ar prātu jādomā, ir jāturas pie ēšanas plāna, citādāk vari nebeigt distanci.
— Cīņa ar sevi...
— Pirmos piecus kilometrus labi nogāju, bet tad vienkārši izslēdzos. Ķermenis neļāva iet uz priekšu. Pērn Igaunijā sacensībās plus 30 grādu gaisa temperatūrā ķermeņa temperatūra uzkāpa līdz 41 grādam, un pēc finiša es nogāzos. Mediķi palīdzēja, viss bija kārtībā, bet laikam ķermenis saglabāja to atmiņu, ko nozīmē, kad tas pārkarst.
Tu it kā vari iziet ārā no sava ķermeņa, spiest un skriet, bet organisms vairs nespēj atdzist, temperatūra pieaug, un tad iestājas aizsargmehānisms — smadzenes slēdz ārā muskuļus, lai nevari vairs pakustēties, slēdz ārā citas ķermeņa funkcijas, lai saglabātu pašu galveno — smadzeņu darbību. Citādi var izbeigties proteīna struktūra, nieres, aknas. Es šo sajūtu esmu atradis un spēju iztulkot. Sākas drebulis, lai arī ir karsts, sāk gar acīm migloties, un tu saproti, ka jāturas pie ātruma četras ar pusi minūtes kilometrā. Lēnā garā vienkārši čubini uz priekšu. Skriešanā pēc 5. km sapratu, ka man tagad galvenais ir aiziet līdz mājām veselam. Pieņēmu to ātrumu un skrēju līdz galam. Sāpju un krampju nebija. Morāli turies, saprotot, ka esi piektajā kilometrā, bet jānoskrien 42 km.
— Vai maratona trase bija sarežģīta?
— Tā ir daļa no riteņbraukšanas trases, tāpat kāpumi augšā un lejā. 25. km ir slavenais enerģijas aplis, tā ir teritorija jūras krastā, bet nedaudz zem jūras līmeņa. Specifisks klimatiskais apgabals, jo tur nepūs vējš, stāvošs gaiss, karstums 38—39 grādi. Visgrūtākais trases posms! Redzams daudz saules bateriju, jo šajā vietā veic visādus eksperimentus un ražo saules enerģiju. Par šo trases posmu biju dzirdējis daudz leģendu, taču nebija tik ļauni un traki — varbūt pārāk biju iepriekš nobaidīts. Kad izskrien no turienes un paliek pēdējie 10 km, tad atliek cīņa ar raksturu. Tiešām cīņa ar sevi.
— Kāda ir atmosfēra trasē tādā smagā brīdī?
— Citi, skrienot garām, pasmaida. Pie dzirdināšanas punktiem ir pilns ar skatītājiem, kas visu laiku aplaudē. Tiesa, kad cīnies ar sevi, sāk jau apnikt kārtējie līdzjutēju: „Yeah, good job!” un „Way to go!” Kaut gan sākumā tas bija uzmundrinoši. Ja godīgi, neko daudz no sacensībām neatceros — biju pilnībā ieslēdzies sevī.
— Nu, bet finišu gan jau atceries!
— Pēdējos 500 metros mute netaisījās ciet, absolūtā laime! Cilvēki aplaudē, un tu saproti, ka pēc divām minūtēm ir mājas. Endorfīnu pilns (hormoni, kas izsauc eiforiju — K. Z.), adrenalīns augšā. Asaras pašas no sevis — tu nesaproti, no kurienes tās nāk.
Man visvairāk patīk tā sevis pārvarēšana. Triatlons ir ļoti vientuļš sporta veids, kurā tu visu laiku gūsti uzvaru pār sevi. Cīņa — izstāties vai iet tālāk. Tad, kad gribi apstāties, tev ir 100 argumenti, lai to darītu, bet tev vajag atrast to vienu, kāpēc turpināt. Havaju salās nepieļāvu domu izstāties, jo tik daudz biju ieguldījis. Tu esi tur nokļuvis un vienalga kā ir jātiek līdz finišam.
Citiem bija grūtāk — pārkarsuši gulēja uz asfalta, ātrie veda projām. Izstājās apmēram 120 dalībnieki. Finišu sasniedza 93 % sportistu, kas ir ārkārtīgi labs rādītājs.
RINALDS SLUCKIS FINIŠĒ. Viņš ir pirmais latvietis, kas to paveica pasaules čempionātā. |
— Nē, nē. Finišā tev uzreiz ir klāt divi brīvprātīgie, katrs paķer aiz savas rokas un ved uz atpūtas zonu. Medaļu un ziedu virtenes uzreiz uzliek kaklā, draudzene Kristīne kaut ko nobļāva un sabučojāmies. Havaju salu laikapstākļi prasa daudz vairāk, nekā vari normāli izdarīt. Arī profesionāļi gāzās gar zemi, taču nevis fiziska izsīkuma, bet mentālas iztukšošanās dēļ. Turpat atpūtos, sagaidīju pulksten sešus, lai izņemtu riteni un lēnām devāmies uz viesnīcu. Izdzēru vienu aliņu un jau desmitos aizgāju gulēt...
— Vai pie trases šampanietis neputoja?
— Trasi slēdz 12 naktī, un tur pilnīgi nekas nenotiek. Pasākums un uzvarētāju apbalvošana bija nākamajā dienā.
— Kā atguvies no slodzēm?
— Nākamajā dienā pamostoties, nekas nesāpēja, vienīgi biju nedaudz stīvs. Paēdu brokastis, saskrūvēju riteni, sakravāju mantas, tādējādi lēni iekustoties pēc slodzēm. Devāmies uz svinīgo pasākumu. Bez steigas un stresa.
Protams, pēc šāda Ironman ķermeņa atjaunošanās notiek vēl trīs četras nedēļas. Vairāk jāpiedomā par uzturu. Pārlidojām uz citu salu, un bija īsta atvaļinājuma sajūta.
— Ballītes ar pazīstamajām ziedu virtenēm kaklā?
— Ziedu virtenes uzliek kaklā, kad tu tur ierodies. Havajieši ir ļoti spirituāli un tic labajiem gariem un dabai. Braucot prom, līdzi ņemt uz mājām virtenes nedrīkst. Pirms prombraukšanas tev tās ir jāiemet okeānā un jāvēlas kaut kas. Tad tas piepildās. Skatīsimies...
— Tev šī ir tikai trešā sezona triatlonā un jau 97. vieta pasaules čempionātā sporta veidā, ko uzskata par smagāko šajā saulē. Kādas ir jaunākās atziņas?
— Kritiska lieta ir uztura jautājums — ko un kā tu ēd. Pirms diviem gadiem domāju, kā pareizi trenēties, tagad vairāk pievēršu uzmanību, kā pareizi atpūsties, kurš ir labākais diennakts laiks treniņiem un kā to visu labāk savienot ar darbu. Citiem vārdiem, lietas, kuras tu iemācies, tev ir kļuvušas saprotamas un nāk klāt jautājumi, par kuriem tev nav iespējams sākumā domāt.
— Kāda ir tava ēdienkarte?
— Ir vairāki principi, pie kuriem cenšos pieturēties. Pirmkārt, liela ogļhidrātu deva brokastīs — tie ir kviešu un auzu produkti, kuros ir tā saucamie saliktie ogļhidrāti. Piemēram, auzu pārslu musli ar medu un grauzdētiem banāniem, riekstiem vai kādu sēkliņu, citreiz vēl piešauj klāt jogurtu. Tā ir ogļhidrātu bumba, kas nodrošina vajadzīgo cukura daudzumu asinīs. Liela porcija plus kafija. Otrs, obligāti reizi dienā augļi un reizi dienā dārzeņi. Tāpat regulāri ēdu pilngraudu makaronus. Trešais, uztura piedevas. Sacensību laikā ēdu speciālas želejas, kuras kuņģis ātri var uzņemt.
Tagad teju vai modes lieta ir cīņa ar glutēnu... Tas ir proteīns graudaugos. Ne visiem organismā ir ferments, kas spēj to pārstrādāt. Novāks Džokovičs savus panākumus tenisā skaidro ar atteikšanos no glutēnu saturošajiem produktiem, kas ļauj samazināt svaru un palielināt veiktspēju un izturību. Arī triatlonā ar to strādā, jo dēļ milzīgās ilgtermiņa slodzes nopietni tiek ietekmēta vielmaiņa — kā ķermenis spēj pārstrādāt taukus un ogļhidrātus, kā arī stress ir gremošanas sistēmai. Rezultātā šīs pārstrādājošās vielas mainās, samazinās, mirst... Ķermenis cieš. Gribu veikt bioķīmiskās analīzes, lai attiecībās ar glutēnu noskaidrotu, ko varu no graudaugiem ēst un ko ne.
— No kā tu esi atteicies?
— Protams, nekādu junk-food; ar Makdonalda pārtiku nekad neesmu aizrāvies, bet tagad vispār — aizmirstu. Piena produkti, siers, vienīgais, kas ir palicis Mozzarella un pavisam viegls beztauku jogurts. Kafiju dzeru ar sojas pienu. Tāpēc, ka ar piena taukiem pieauguša cilvēka ķermenis tiek grūtāk galā. Reti ēdu gaļu — tikai reizi nedēļā labu liellopu gaļu, retāk vistu. Pilnībā no gaļas nedrīkstu atteikties — muskuļi zaudēs daudz proteīna. Principā neēdu kartupeļus un, ja restorānā pasūtu salātus, tad palūdzu bez jebkādiem dresingiem un ar olīveļļu. Svarīgi ir izturēt balansu starp optimālu svaru un pietiekošu uzturu.
Ar kāroto medaļu. |
Rinalds SLUCKIS
Triatlonists, IT konsultāciju uzņēmuma Digital Mind vadītājs
Izglītība: Banku augstskolas bakalaura grāds biznesa vadībā
Ģimenes stāvoklis: saderinājies
Sportā: trenējies basketbolā, vieglatlētikā (desmitcīņā), hokejā, kopš 2008. gada triatlonā
Treneris: Romāns Melderis
Vaļasprieki: patīk gatavot ēst
Mīļākais kino: The Office (seriāls)
Mūzika: Toma Grēviņa Radio 101 vakara programma