Ātrs un bez žēlastības

Florbolistam Tomam Akmeņlaukam ir tikai 17 gadi, taču viņš jau ir iekļauts pasaules U-19 simboliskās izlases zvaigžņu pieciniekā. Tas ir fenomenāls sasniegums visam Latvijas sportam. 

Fragments no žurnāla ''Sports'' (iznāks 13.maijā)

TOMS AKMEŅLAUKS #12. Ko viņš sastrādās 2013.gadā Norvēģijā, kad būs Akmeņlauka "īstais junioru čempionāts"?

 

Pagājušonedēļ no 3.-7.maija Vācijas pilsētā Veisenfelsā notikušajā 2011.gada VI pasaules čempionātā florbolā junioriem Latvija trešo reizi pēc kārtas izcīnīja 5.vietu. Pēc meistarsacīkstēm žurnālisti nosauca čempionāta „All Stars” izlasi, kurā līdzās norvēģu vārtsargam, diviem zviedriem, čeham un šveicietim iekļāva arī mūsu kreisās malas uzbrucēju, Lielvārdes florbola skolas audzēkni Tomu Akmeņlauku. Līdz šim tāds panākums bija izdevies tikai vienam latvietim – vārtsargam Jānim Bramanim (2005.gadā). Jāpiezīmē, Toms varēs spēlēt arī nākamajās U-19 meistarsacīkstēs, kas risināsies pēc diviem gadiem.

Supersezona

Saulainajā pirmdienas pēcpusdienā Akmeņlauks uz interviju ierodas stilīgā rozā kreklā un šortos. Atbraucis ar vilcienu no Lielvārdes un gaida mani ar Coca-Cola pudelīti rokā, ārēji ir pavisam mierīgs. Viņš ir tikai otro dienu mājās pēc garā ceļa no Vācijas. „Pēc čempionāta bija nepadarīta darba sajūta – varēja noteikti nostartēt labāk,” iesāk Toms. „Tikai atpakaļceļa autobusā uzzināju, ka esmu iekļauts simboliskajā izlasē un tad jau pārņēma krietni labākas sajūtas,” starp ieslīpi taisnajiem matiem un kastaņbrūnajām acīm spēlētāja pierē pavīd patīkama atvieglojuma dzirkst. Kopumā Akmeņlaukam aizvadītā sezona izdevusies perfekta – Latvijas virslīgas čempionātā dzimtās „Lielvārdes” sastāvā izcīnīta spoža bronza (mazajā finālā sensacionāli tika sagrauta Andreja Maticina vadītā „Ķekava”), jauniešos zelts un visbeidzot ar junioriem 5.vieta pasaulē ar visu no tā izrietošo titulu.

Ko sēsi, to pļausi 

Liekas, Akmeņlauks nevarēja nekļūt par florbolistu – sports viņam ir asinīs. Proti, viņa mamma jaunībā trenējās vieglatlētikā un ļoti nopietni basketbolā. Savukārt tēvs Agnis – tagad datorfirmas saimnieks - savulaik pieteicies kā talantīgs riteņbraucējs, esot bijis pat PSRS izlasē. Piemērotāku vidi sportista audzināšanai nevar vēlēties, ko atzīst arī Toms - palīdzējuši daudz saprātīgi padomi. „Vecāki teica, lai slinkuma pēc nekad neizlaižu nevienu treniņu. Un veselība pirmajā vietā – lai slimības gadījumā vienmēr izveseļojos un tikai tad ej uz treniņu.”

Akmeņlauks florbolā sācis trenēties 1.klasē, un faktiski visus šos 10 gadus spēlējis pie divus gadus vecākiem vienaudžiem (ne velti – arī piesaulē labākais starp divus gadus vecākiem...). Viss sācies ar ģimenes pārcelšanos no Rīgas uz Lielvārdi, kad tēvs puiku aizvedis uz treniņu. „No sākuma grupā bijām tikai kādi pieci. Pirmās spēles aizvadījām tikai pēc gada,” vaigus izpūš Akmeņlauks. Pirmos vārtus joprojām atceras lieliski: „Tā man bija ceturtā spēle un mēs spēlējām pret „Pārgauju”. Trāpīju no centra.” Tāpat bērnībā mājās vingrinoties plīsis neviens vien trauks...

Ja Toms nekļūtu par florbolistu, tad, nojaušams, būtu labs basketbolists, hokejists vai futbolists. „Pagājušajā vasarā bijām aizbraukuši uz laukiem, mums bija tādas kā „savējās sporta spēles”. Daudz spēlējām futbolu, kas man īpaši patīk. Izrādījās, tur bija arī viens no „Skonto” futbola skolas treneriem un pēc vienas no spēlēm pienāca man klāt un aicināja pārcelties uz futbolu.”

Pilnu rakstu par gaitām pasaules čempionātā un citiem sasniegumiem lasiet gaidāmajā 13.maija žurnāla ''Sports'' numurā.