Fanātiskās akadēmiskās airēšanas speciālistes Elitas Krūmiņas audzēkņu tituli ir gana spoži. Ne velti viņa LOK un Swedbank rīkotajā konkursā atzīta par vienu no gada labākajām trenerēm, tomēr šī Elitai ir pirmā intervija masu medijiem. Atliek tikai paraustīt plecus — par airēšanas zvaigznēm teksti akmenī cirsti jau 1430. gadā pirms Kristus, un šim sporta veidam literārajā daiļradē epitetus veltījuši pat tādi filozofijas dižgari kā Nīče un Tomass Mors. Tiesa, domāju — Krūmiņai no tā ne silts, ne auksts. Viņai airēšana ir nevis prestižs, bet cilvēku veidošana. (Raksts no žurnāla "Sports")
Debesis zilas kā Kalifornijā, svelme, saule dedzina. Ir atkal pirmdienas rīts, un pa necilajām, toties daudzajām Majoru Lielupes krasta ieliņām virzos Murjāņu sporta ģimnāzijas airēšanas bāzes virzienā, kas iegūlusi Lielupes krasta slaidajā līkumā. Pa ceļam mani uzrunā uz kādas fasādes sienas uzgleznots stilizēts suns. Drīz vien esmu mājīgajās ģimnāzijas telpās.
MŪZIKAS SKOLA AIRĒŠANAI
„Tas laikam esat jūs,” ienākot godbijīgi uzrunā spēcīga sieviete. Krūmiņas stiprajos plecos ir balts Latvijas Olimpiskās komitejas sporta džemperis, ko rotā zīmols Singapore 2010. Jā, pērn tieši Singapūrā notikušajās pirmajās Jaunatnes olimpiskajās spēlēs viņas audzēkne Elza Gulbe pārsteidzoši izcīnīja 4. vietu vieniniekos, tas trenerei bija viens no panākumu stūrakmeņiem ceļā uz gada balvu. „Pēc finiša bija liels prieks, taču vēlāk, pierimstot emocijām, gribējās medaļu,” Krūmiņa uz melanholiskas nots nopūš, ka pirmais četrinieks finišējis ar pamatīgu atrāvienu un visi nieka sekundes diapazonā. „Cik tur trūka!”
Fenomenāli — dažas dienas iepriekš tika izcīnīta 5. vieta pasaules čempionātā junioriem, bet ar sportu talantīgā audzēkne nodarbojas divus gadus, pirms tam gluži radikāli skolojusies mūzikas skolā. Krūmiņa uzsver, ka Gulbei piemīt teicama ritma izjūta, kas airēšanā ir sevišķi svarīgi (īpaši ekipāžās), un treneres novērojumi liecina, ka faktiski visiem, kas mācījušies mūzikas skolās, ir airēšanai pateicīga jeb pastiprināti attīstīta ritma maņa. Turpinot par Krūmiņas audzēkņu sasniegumiem jaunatnes meistarsacīkstēs aizvadītajā sezonā, vairāki kadri izcēlušies ar labiem rezultātiem starptautiskajā arēnā un kļuvuši par Latvijas čempioniem. Savukārt pieaugušo konkurencē 29 gadus veco Sanitu Pušpuri (bijušo Mikilpi-Mikgelbi), iespējams, redzēsim Londonas olimpiskajās spēlēs, tiesa, kosmopolītiskā laikmeta pašā plaukumā, visticamāk, zem Īrijas karoga...
PRĒMIJA AUDZĒKŅIEM UN GOLFIŅAM
Murjāņu sporta ģimnāzijas šefs Pēteris Neijs treneri Krūmiņu raksturo kā slimu ar airēšanu. Vislabākajā nozīmē! „Viņai piemīt ārkārtīgi augsta pienākuma izjūta. Ļoti rūpīgs darbs ar audzēkņiem — precizitāte un mīlestība pret ikvienu, rezultātu dienasgrāmatu veidošana un milzīgs fanātisms,” skolas direktors un Krūmiņas kolēģis airēšanas trenera darbā velta viņai komplimentu jūru. Un akurātums dominē arī tepat ap sarunu galdu.
No trenerītes straujās un humoristiski emocionālās dabas staro labestība. Krūmiņas semestra rutīna ir šāda: 8.30—11.00 rīta treniņš, tad audzēkņi nododas mācību stundām skolas solā, bet Krūmiņa pievēršas organizatoriskajiem darbiem, 18.30—20.00 vakara treniņš. Piekritīsiet, darba laiks manāmi neparocīgs. „Par to pat neesmu domājusi... Sen jau esmu pieradusi,” jautājums mulsina Krūmiņas kundzi.
No 750 par gada trenera titulu no Swedbank balvā saņemtajiem latiem puse izlietota audzēkņu vajadzībām. „Atbalstīju jauniešus, lai var aizbraukt uz sacensībām Maskavā. Par pārējo naudu salaboju mašīnu,” nosmej trenere. Tumši zilais Golf 3 universālis viņai ir ļoti mīļš. „Pa visiem mačiem ar to esmu izvadājusi laivas, visu izbraukājusi,” Elita priecājas par golfiņu. Viens no treneres hobijiem ir fotografēšana, viņai patīk bildēt audzēkņus, ir arī vēlme mācīties kārtīgos fotokursos, taču tam neatliek laika. Tāpat ir sapnis aizbraukt uz Henlijas regati, kur sacenšas Oksforda pret Kembridžu un kas Anglijā līdzinās Vimbldonas ārprātam. „To nevar izstāstīt. Tas esot jāredz — man stāstīja.”
BĒRNĪBĀ AR DVĪŅUMĀSU PIE PASAULES ČEMPIONES
Krūmiņa jaunībā nodarbojusies ar vieglatlētiku, bijusi perspektīva daudzcīņniece. Tas, ka tagad Latvija var lepoties ar treneri Krūmiņu, ir vecākās paaudzes airēšanas treneru nopelns kopā ar vecāku entuziasmu. „Vecāki nebija sportisti, taču vienmēr, vienmēr mani atbalstīja.” Elitas mamma autotransporta uzņēmumā strādāja par dispečeri, bet tēvs — par kolhoza priekšsēdētāja vietnieku. Tētis gan, būdams galda spēļu (novusa, dambretes un šaha) piekritējs, 1. klasē aizvedis meitas uz šaha pulciņu. Kad māsas jau aicinātas vieglatlētu talantu slīpēt Murjāņos, dzimtajā Aizkraukles pusē ieradusies gluži svaiga pasaules čempione Margarita Kokarēviča, kas pa skolām meklējusi audzēkņus. Personības attieksme bijusi nepārvērtējama, un Krūmiņa Murjāņu 9. klasē iestājusies nevis kā vieglatlēte, bet kā airētāja.
Sākums nav bijis rozēm kaisīts, pārslimota dzeltenā kaite, taču attiecībā uz augsmi veselības likstas iespaidu nav atstājušas. Vēlāk pat izdevies iegūt bronzu PSRS junioru čempionātā, taču līdz lielajai izlasei pietrūcis... 19 gadu vecumā ar otro piegājienu Elita iekļuvusi LSPA un, paralēli vēl trenējoties, pēc četriem gadiem ieguvusi plaša profila augstāko izglītību sportā, protams, ar akcentu uz airēšanu. Laivā īsti nav varējusi atrast pārinieci un pēc diploma iegūšanas pievērsusies trenera darbam. Vispirms, sākot no 1994. gada, Lielupes specializētajā airēšanas centrā, bet kopš1997. gada — jau pusotru dekādi — Krūmiņa ir lojāla ģimnāzijas airēšanas nodaļai Majoros. Visu laiku trenējusi vienīgi meitenes, tikai pēdējos trīs gadus skolo arī puišus.
LAIVĀS AR „ZEMEŅU LAUKU”
Kādreiz slavenais ASV airēšanas izlases treneris Alens Rosenbergs, kurš amerikāņus aizveda līdz diviem olimpiskajiem zeltiem, teicis: „Airēšana ir kā grafiska dzīves miniatūra: vientulības, mācību, darba, atpūtas un uztura koplietošana un galu galā — izaicinājums.” Krūmiņa piekrīt, piebilstot, ka tas esot precīzi kā kulaks uz acs. Cits Rietumu skolas speciālists airētājus grupējis divās daļās — competitors (tiem, kam patīk sacensties un airēt līdz spēku izsīkumam) un racers (tie, kuri nedomā par spēku un vienkārši „vālē”). Krūmiņa veiksmīgi pārfrāzē, norādot uz vienu audzēkņu grupu, kas labākos rezultātus vienmēr uzrāda treniņos, bet sacensībās — nekā, un uz otru — kas izšauj sacensībās. „Es laikam piederēju pie pirmās,” prāto Krūmiņa. Problēmu varot izskaidrot ar psiholoģiskajām īpašībām, daži sacensībās nespēj izturēt atbildības nastu jeb mentālo spriedzi. Viņas pašas aizgūtais moto ir: ja vinnē, tad pēc iespējas pārliecinošāk, ja zaudē — tad pēc iespējas mazāk.
Kad teju divas stundas ilgās sarunas nobeigumā nonākam līdz tēmām par filmām un mūziku, treneres atmiņā uzplaiksna Eolikas ziedu laiki. „Zemeņu lauks — tā dziesma ārkārtīgi patika. Bija tādi mazi radioaparāti Selga, ar meitenēm ņēmām līdzi laivā un visu laiku klausījāmies Zemeņu lauku.”
Airēšana ir viens no tiem retajiem sporta veidiem, kurš ir gan individuāls, gan komandu. Gadās arī, ka audzēkņi saplēšas. „Un ne reizi vien. Nevar jau arī visu laiku mierīgi dudināt.” Vasarā pie airētājiem uz bāzi brauc trenēties arī kamaniņbraucēji, riteņbraucēji un biatlonisti. Tos gan netrenējot. Laiks jāvelta arī dēlam. „Tagad mēs ar riteņiem tā vairāk.”
Patlaban MSĢ airēšanas internātā Majoros skolojas 38 akadēmiskie airētāji (un 20 smaiļotāji). Krūmiņa klusībā cer, ka viņas lielākie sasniegumi vēl ir priekšā... Novēlam panākumus visiem!
Elita KRŪMIŅA
Airēšanas trenere
Dzimusi: 1969. gada 25. aprīlī Kuldīgā
Izglītība: Aizkraukles 2. vidusskola (līdz 8. klasei), Murjāņu sporta ģimnāzija, LSPA
Sasniegumi sportā: 1990. gada PSRS junioru čempionātā 3. vieta (bezstūrmaņa divniekā), daudzkārtēja Latvijas čempione
Darbavietas: Murjāņu sporta ģimnāzija, sporta klubs Majori
Audzēkņu sasniegumi: Elza Gulbe — 4. vieta 1. Jaunatnes olimpiskajās spēlēs, Sanita Pušpure — 3. vieta PČ U-23 2003. gadā un 1. vieta PČ studentiem (pārairu divniekos) 2004. gadā, Kristīne Gosa — 4. vieta PČ U-18 (vieniniekos) 2003. gadā, 6. vieta PČ U-23 2005. gadā, Liene Bertašjus — 3. vieta PČ U-18 (vieniniekos) 2005. gadā.
Vaļasprieki: fotografēšana, lasīšana un mazdārziņš
 |
| ELITA KRŪMIŅA (otrā no labās). Gada jauniešu trenere - visa dzīve kā viena airēšana |
MŪZIKAS SKOLA AIRĒŠANAI
„Tas laikam esat jūs,” ienākot godbijīgi uzrunā spēcīga sieviete. Krūmiņas stiprajos plecos ir balts Latvijas Olimpiskās komitejas sporta džemperis, ko rotā zīmols Singapore 2010. Jā, pērn tieši Singapūrā notikušajās pirmajās Jaunatnes olimpiskajās spēlēs viņas audzēkne Elza Gulbe pārsteidzoši izcīnīja 4. vietu vieniniekos, tas trenerei bija viens no panākumu stūrakmeņiem ceļā uz gada balvu. „Pēc finiša bija liels prieks, taču vēlāk, pierimstot emocijām, gribējās medaļu,” Krūmiņa uz melanholiskas nots nopūš, ka pirmais četrinieks finišējis ar pamatīgu atrāvienu un visi nieka sekundes diapazonā. „Cik tur trūka!”
Fenomenāli — dažas dienas iepriekš tika izcīnīta 5. vieta pasaules čempionātā junioriem, bet ar sportu talantīgā audzēkne nodarbojas divus gadus, pirms tam gluži radikāli skolojusies mūzikas skolā. Krūmiņa uzsver, ka Gulbei piemīt teicama ritma izjūta, kas airēšanā ir sevišķi svarīgi (īpaši ekipāžās), un treneres novērojumi liecina, ka faktiski visiem, kas mācījušies mūzikas skolās, ir airēšanai pateicīga jeb pastiprināti attīstīta ritma maņa. Turpinot par Krūmiņas audzēkņu sasniegumiem jaunatnes meistarsacīkstēs aizvadītajā sezonā, vairāki kadri izcēlušies ar labiem rezultātiem starptautiskajā arēnā un kļuvuši par Latvijas čempioniem. Savukārt pieaugušo konkurencē 29 gadus veco Sanitu Pušpuri (bijušo Mikilpi-Mikgelbi), iespējams, redzēsim Londonas olimpiskajās spēlēs, tiesa, kosmopolītiskā laikmeta pašā plaukumā, visticamāk, zem Īrijas karoga...
PRĒMIJA AUDZĒKŅIEM UN GOLFIŅAM
Murjāņu sporta ģimnāzijas šefs Pēteris Neijs treneri Krūmiņu raksturo kā slimu ar airēšanu. Vislabākajā nozīmē! „Viņai piemīt ārkārtīgi augsta pienākuma izjūta. Ļoti rūpīgs darbs ar audzēkņiem — precizitāte un mīlestība pret ikvienu, rezultātu dienasgrāmatu veidošana un milzīgs fanātisms,” skolas direktors un Krūmiņas kolēģis airēšanas trenera darbā velta viņai komplimentu jūru. Un akurātums dominē arī tepat ap sarunu galdu.
No trenerītes straujās un humoristiski emocionālās dabas staro labestība. Krūmiņas semestra rutīna ir šāda: 8.30—11.00 rīta treniņš, tad audzēkņi nododas mācību stundām skolas solā, bet Krūmiņa pievēršas organizatoriskajiem darbiem, 18.30—20.00 vakara treniņš. Piekritīsiet, darba laiks manāmi neparocīgs. „Par to pat neesmu domājusi... Sen jau esmu pieradusi,” jautājums mulsina Krūmiņas kundzi.
No 750 par gada trenera titulu no Swedbank balvā saņemtajiem latiem puse izlietota audzēkņu vajadzībām. „Atbalstīju jauniešus, lai var aizbraukt uz sacensībām Maskavā. Par pārējo naudu salaboju mašīnu,” nosmej trenere. Tumši zilais Golf 3 universālis viņai ir ļoti mīļš. „Pa visiem mačiem ar to esmu izvadājusi laivas, visu izbraukājusi,” Elita priecājas par golfiņu. Viens no treneres hobijiem ir fotografēšana, viņai patīk bildēt audzēkņus, ir arī vēlme mācīties kārtīgos fotokursos, taču tam neatliek laika. Tāpat ir sapnis aizbraukt uz Henlijas regati, kur sacenšas Oksforda pret Kembridžu un kas Anglijā līdzinās Vimbldonas ārprātam. „To nevar izstāstīt. Tas esot jāredz — man stāstīja.”
BĒRNĪBĀ AR DVĪŅUMĀSU PIE PASAULES ČEMPIONES
Krūmiņa jaunībā nodarbojusies ar vieglatlētiku, bijusi perspektīva daudzcīņniece. Tas, ka tagad Latvija var lepoties ar treneri Krūmiņu, ir vecākās paaudzes airēšanas treneru nopelns kopā ar vecāku entuziasmu. „Vecāki nebija sportisti, taču vienmēr, vienmēr mani atbalstīja.” Elitas mamma autotransporta uzņēmumā strādāja par dispečeri, bet tēvs — par kolhoza priekšsēdētāja vietnieku. Tētis gan, būdams galda spēļu (novusa, dambretes un šaha) piekritējs, 1. klasē aizvedis meitas uz šaha pulciņu. Kad māsas jau aicinātas vieglatlētu talantu slīpēt Murjāņos, dzimtajā Aizkraukles pusē ieradusies gluži svaiga pasaules čempione Margarita Kokarēviča, kas pa skolām meklējusi audzēkņus. Personības attieksme bijusi nepārvērtējama, un Krūmiņa Murjāņu 9. klasē iestājusies nevis kā vieglatlēte, bet kā airētāja.
Sākums nav bijis rozēm kaisīts, pārslimota dzeltenā kaite, taču attiecībā uz augsmi veselības likstas iespaidu nav atstājušas. Vēlāk pat izdevies iegūt bronzu PSRS junioru čempionātā, taču līdz lielajai izlasei pietrūcis... 19 gadu vecumā ar otro piegājienu Elita iekļuvusi LSPA un, paralēli vēl trenējoties, pēc četriem gadiem ieguvusi plaša profila augstāko izglītību sportā, protams, ar akcentu uz airēšanu. Laivā īsti nav varējusi atrast pārinieci un pēc diploma iegūšanas pievērsusies trenera darbam. Vispirms, sākot no 1994. gada, Lielupes specializētajā airēšanas centrā, bet kopš1997. gada — jau pusotru dekādi — Krūmiņa ir lojāla ģimnāzijas airēšanas nodaļai Majoros. Visu laiku trenējusi vienīgi meitenes, tikai pēdējos trīs gadus skolo arī puišus.
LAIVĀS AR „ZEMEŅU LAUKU”
Kādreiz slavenais ASV airēšanas izlases treneris Alens Rosenbergs, kurš amerikāņus aizveda līdz diviem olimpiskajiem zeltiem, teicis: „Airēšana ir kā grafiska dzīves miniatūra: vientulības, mācību, darba, atpūtas un uztura koplietošana un galu galā — izaicinājums.” Krūmiņa piekrīt, piebilstot, ka tas esot precīzi kā kulaks uz acs. Cits Rietumu skolas speciālists airētājus grupējis divās daļās — competitors (tiem, kam patīk sacensties un airēt līdz spēku izsīkumam) un racers (tie, kuri nedomā par spēku un vienkārši „vālē”). Krūmiņa veiksmīgi pārfrāzē, norādot uz vienu audzēkņu grupu, kas labākos rezultātus vienmēr uzrāda treniņos, bet sacensībās — nekā, un uz otru — kas izšauj sacensībās. „Es laikam piederēju pie pirmās,” prāto Krūmiņa. Problēmu varot izskaidrot ar psiholoģiskajām īpašībām, daži sacensībās nespēj izturēt atbildības nastu jeb mentālo spriedzi. Viņas pašas aizgūtais moto ir: ja vinnē, tad pēc iespējas pārliecinošāk, ja zaudē — tad pēc iespējas mazāk.
Kad teju divas stundas ilgās sarunas nobeigumā nonākam līdz tēmām par filmām un mūziku, treneres atmiņā uzplaiksna Eolikas ziedu laiki. „Zemeņu lauks — tā dziesma ārkārtīgi patika. Bija tādi mazi radioaparāti Selga, ar meitenēm ņēmām līdzi laivā un visu laiku klausījāmies Zemeņu lauku.”
Airēšana ir viens no tiem retajiem sporta veidiem, kurš ir gan individuāls, gan komandu. Gadās arī, ka audzēkņi saplēšas. „Un ne reizi vien. Nevar jau arī visu laiku mierīgi dudināt.” Vasarā pie airētājiem uz bāzi brauc trenēties arī kamaniņbraucēji, riteņbraucēji un biatlonisti. Tos gan netrenējot. Laiks jāvelta arī dēlam. „Tagad mēs ar riteņiem tā vairāk.”
Patlaban MSĢ airēšanas internātā Majoros skolojas 38 akadēmiskie airētāji (un 20 smaiļotāji). Krūmiņa klusībā cer, ka viņas lielākie sasniegumi vēl ir priekšā... Novēlam panākumus visiem!
Elita KRŪMIŅA
Airēšanas trenere
Dzimusi: 1969. gada 25. aprīlī Kuldīgā
Izglītība: Aizkraukles 2. vidusskola (līdz 8. klasei), Murjāņu sporta ģimnāzija, LSPA
Sasniegumi sportā: 1990. gada PSRS junioru čempionātā 3. vieta (bezstūrmaņa divniekā), daudzkārtēja Latvijas čempione
Darbavietas: Murjāņu sporta ģimnāzija, sporta klubs Majori
Audzēkņu sasniegumi: Elza Gulbe — 4. vieta 1. Jaunatnes olimpiskajās spēlēs, Sanita Pušpure — 3. vieta PČ U-23 2003. gadā un 1. vieta PČ studentiem (pārairu divniekos) 2004. gadā, Kristīne Gosa — 4. vieta PČ U-18 (vieniniekos) 2003. gadā, 6. vieta PČ U-23 2005. gadā, Liene Bertašjus — 3. vieta PČ U-18 (vieniniekos) 2005. gadā.
Vaļasprieki: fotografēšana, lasīšana un mazdārziņš
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru