2011. gada 27. maijs

Peldēšanas dārgakmens

Trenere Gaļina Broka ielikusi pamatus trijām Latvijas peldēšanas paaudzēm, un viņas audzēkņiem pieder vairāk nekā desmit Latvijas rekordi. Martā viņa kļuva par Latvijas jaunatnes sporta treneres gada balvas laureāti. Brokas kundze klausās Pink Floyd un Beatles un acīmredzot tā viņa smeļas to enerģiju un sirsnību, ko trenere Broka azartiski investē savos audzēkņos. (Raksts no žurnāla "Sports")
11-Broka-PIRMAA TRENERE JBS_9138 (4).jpg
GAĻINA BROKA. Peldēšanas fanātiķe, rekordiste un gada jauniešu trenere
Satiekamies pievilcīgajā Ziepniekkalna baseinā, kas lietainajā pirmdienā noslēpies aiz zaļajiem kokiem Vienības gatves malā. Foajē dārd ūdensšalku atskaņas, apkārt riņķo bērni. Mammas un omītes poš atvases kārtējai nodarbībai. Broka, tērpusies gaiši zilā blūzē, kuras smalkajās vertikālajās svītrās dominē baseina toņi, mani sagaida, ar plaukstām atspiedusies uz dežurantes galda malas. Šaurajā, taču omulīgajā treneru istabā, pirms esmu paguvis ieslēgt diktofonu, viņa ieminas, ka, kopš pabeigusi sporta akadēmiju, nu jau 28 gadus trenējot peldētājus. Patiesi apjūku, kā ārēji tik jauna dāma var būt ar tik milzīgu treneres bagāžu?! Nē, neesmu pārklausījies — pieredzējusī trenere izskatās gadus 15 jaunāka, nekā pasē iespiests. Zināms fakts, ka peldētāji var lepoties ar daiļiem augumiem, bet nu būt tik labā formā... Tādus augļus kurš katrs sporta veids nenesīs!

27 GADAGRĀMATAS

Turpinot par augļiem, jaunais peldētājs Pāvels Gribovskis bija tas sulīgais ķekars, kurš līdz ar pavasari LOK un Swedbank konkursā atnesa viņai 2010. gada jaunatnes sporta treneres gada balvu. Šis Brokas audzēknis 50 m brīvajā stilā 2009. gada Eiropas Jaunatnes olimpiādē ieguva 8. vietu, bet pērn Singapūrā pirmajās Jaunatnes olimpiskajās spēlēs finišēja divpadsmitais. „Ko darīšu ar balvā iegūtajiem 750 latiem? Pagaidām stāv. Sacensībām vai nometnēm — varbūt vajadzēs atbalstīt kādu audzēkni, jo ne visiem pietiek naudiņas, lai varētu uz sacensībām aizbraukt,” atbild Broka. Pieredzējusī speciāliste ir izskolojusi divus olimpiešus — Andreju Dūdu (deviņu Latvijas rekordu īpašnieks) un Agnesi Ozoliņu, kurai gan viņa nav vienīgā trenere, tāpat Gaļina īpaši lepojas ar saviem izlolotajiem pirmajiem diviem sporta meistariem Jeļenu Čerņihoviču un Natāliju Popovu, kā arī Latvijas rekordisti Annu Builu.

Ceļš uz panākumiem treneres Brokas izpildījumā ir gana pamācošs un apbrīnojams. Lai gūtu labus rezultātus, talkā tiek ņemta ne tikai moderna metodika un jaunākā sporta literatūra, bet arī 27 gadu garumā sarakstītais dienasgrāmatu krāvums (pirmajā sezonā pieraksti netika veidoti), startu video analīze, kā arī internetā izpētīti citu peldētāju tehnikas knifi. Gaļina interneta veikalā Swimshop pērk literatūru un priecājas par iespēju nometnē Spānijā pafilmēt audzēkņu tehniku ar turienes zemūdens kamerām.

„Es analizēju startus, tehniku, apmeklējumu. Man ir svarīgi, lai viņiem patīk, lai ar prieku nāk uz treniņiem,” skaidro Broka. Nesen kāds ārkārtīgi perspektīvs puisis pēc divu gadu treniņiem izdomājis mest peldbikses un brillītes pie malas, jo patīkot basketbols. „Mēs sākām spēlēt basketbolu. Divus gadus es meklēju, ko darīt, jo viņš ir labs,” vieglā izmisuma intonācijā klāsta trenere.

Dienasgrāmata tiek rakstīta katru dienu. Dažreiz tas aizņem līdz trim stundām. Tajā tiek fiksēts pilnīgi viss: no novērojumiem lokanības treniņos, rezultātiem un rekordiem līdz katra audzēkņa svinīgajam dzimšanas dienas datumam — mērķu un pozitīvu emociju veidošanas vārdā Broka rūpīgi pielieto kreatīvus un cilvēcīgus „instrumentus”. Trenere parāda biezo gadagrāmatu — tiek uzraudzītas arī audzēkņu mācību semestra vidējās atzīmes skolas solā.

100 METRU BRASA GĒNS

Peldētājiem ir tāds teiciens: „Hlors ir manas smaržas.” Broka pasmejas un apstiprina: „Jā, tā patiešām ir.” Peldētājam atliek vienkārši samitrināt ādu, un uzvirmos hlora aromāts. Tomēr treneres bērnībā Broku ģimenes mājās vairāk smaržoja kūkas un tehniskā eļļa — mamma bija konditore, tēvs strādāja vietējā Jelgavas mašīnrūpnīcā. Savukārt visi Gaļinas draugi bijuši peldētāji, vecāki vienmēr sportā viņu atbalstījuši, un dzīve grozījusies ap baseinu. Astoņu gadu vecumā sākusi trenēties un uztrenējusies līdz PSRS junioru izlasei. Regulāri aicināta uz savienības komandas treniņiem, taču uz sacensībām nav tikusi — no astoņiem dalībniekiem uz mačiem braukuši trīs labākie. Viņa „rangā” bijusi kāda septītā...

Pēc vidusskolas iestājusies Fizkultūras institūtā, un kopš diploma iegūšanas strādā par treneri. Vispirms dzimtajā Jelgavā, tad pārcēlusies uz Rīgu. 2003. gadā ieguvusi arī maģistra grādu, taču pārdzīvo, ka nav sanācis izmācīties par sporta ārstu. „Vispirms gribēju kļūt par fizioterapeitu, lai zināšanas ir pilnīgākas. Diemžēl netiku, tāpēc aizgāju uz treneriem.” Brokas vīrs arī ir peldētājs, tagad Peldēšanas federācijas ģenerālsekretārs — Vladimirs Maslovskis. Bērni — dēls Andrejs (28 gadi) un meita Elīna, kura tagad beidz 12. klasi, — arī veidojušies par augstas klases peldētājiem. Andreja rezultāti bijuši tuvu tam, lai tiktu uz Pekinas olimpiskajām spēlēm, bet vēl talantīgākajai Elīnai no baseina likusi izkāpt muguras trauma.

Likteņa ironija, toties viņa tagad piepildīs mātes sapni — Mančestras universitātē mācīsies par fizioterapeitu. „Viņa grib palīdzēt citiem, lai negadās tā kā pašai,” skaidro Brokas kundze. Interesanti, ka gan mammai, gan abām atvasēm kroņa disciplīna ir 100 metru brass. Gēni?

AR ŪDENI IR TĀPAT KĀ AR SIEVIETI

Peldēšana strauji attīstās. Broka atceras, ka, uzsākot treneres karjeru 1983. gadā, meistaram dienā bija jānopeld 12—14 kilometri, kas ir ekvivalenta distancei no Rīgas līdz Ķekavai pa veco Daugavu. Šodien vidēji sportists veic tikai 4 km dienā. „Un rezultāti ir tādi paši! Vairāk strādājam pie tehnikas. Agrāk peldēja taisni — tikai ar rokām un kājām, tagad vairāk peld ar visu ķermeni. Un tāpēc rezultāti aug,” skaidro trenere.

Izcilajam peldētājam, olimpiskajam čempionam Aleksandram Popovam pieder slavens aforisms: „Ūdens ir tavs draugs. Tev nav jācīnās ar ūdeni, vienkārši pieņem ūdens garu, un tas palīdzēs tev kustēt.” Broka komentē, ka ūdens ir jāmīl. Šad tad atnākot trenēties tādi puiši, kas grib cīnīties. „Ar ūdeni vajag kā ar sievieti — ļoti mierīgi, lēnām un paņemt visu. Tā ir īpaša sajūta, tad ūdens pats tev palīdzēs. Tā es arī mācu audzēkņiem: ūdens ar roku, plaukstu ir izjusti jāpaņem.”

Broka ir pārliecināta, ka Latvijā ir vairāk nekā 1000 aktīvu peldētāju . Taču, pat ja kāds no viņiem ir ģeniāls supertalants, uz olimpisko medaļu necerēt. „Tad ir gandrīz jāpamet skola un nepieciešama pamatīga nauda,” pēc Brokas teiktā var nojaust, ka Latvijā trūkst peldēšanas internāta, bāzes un konkurences. „Maikla Felpsa labā strādā vesela komanda, kas viņu pēta un analizē.”

Toties Valmieras pusē tagad briestot tāds puisis, vārdā Uvis Kalniņš, kurš aizvadītajā sezonā izcēlies ar lielisku progresu, Broka ar pārliecinošu sejas mīmiku norāda, ka Latvijai ir cerības uz jaunām sejām peldēšanā 2012. gada Londonas spēlēs. Starp citu, teātris viņai organiski nepatīk... Broka labprātāk dodas uz operu. (Nesen bijusi uz Karmenu, jūsmo arī par mūziklu Adata.) Tāpēc arī novēlam, lai veiksmīgi turpinās izsenis iesāktā sportiskā opera.


Gaļina BROKA
BJSS Rīdzene un Latvijas jaunatnes izlases peldēšanas trenere
Dzimusi: 1962. gada 28. aprīlī Jelgavā
Izglītība: LSPA maģistrs, peldēšanas trenere
Pazīstamākie audzēkņi: Andrejs Dūda, Agnese Ozoliņa, Pāvels Gribovskis
Panākumi sportā: Latvijas rekordiste 100, 200 m brasā, PSRS junioru izlases kandidāte
Vaļasprieki: mūzika un slēpošana
Mīļākā filma: Nepiedienīgs piedāvājums (rež. Adrians Līns)

2011. gada 19. maijs

Par ķīniešu velosipēdiem...

Melnajā piektdienā pēc ziemas migas no garāžas izvilku noputējušo velos. Nemanāmi, taču manas Rockmachine vecums sasniedzis gadus desmit. Bēdu ieleja! Proti, skatos, priekšējam diskam izlūzuši četri spieķi, aizmugurējam diskam visa rumba beigta, stūrei "ručkas" nav, sēdeklis jāmaina un uz stūres pat uzmeties rūsas vēzis... Biju rēķinājies ieguldīt 20 latus, bet izskatījās virs 30. Faktiski puse no jauna "ķīnieša".
ĶĪNĀ RAŽOTS VELO. PIEKTAJĀ DIENĀ PA GALAM...

Redz, brālis treknajos gados būdams racionāls students (starp citu, tagad viens no atzītākajiem AirBaltic inženieriem) iepirka jaunu felli pa 29 LS. "Tāda cena, ka nevarēja nepaņemt", viņš man atceras pirkumu. Ej nu sazin tagad, kur ražots. Ticiet vai neticiet - viņš vēl šodien bez lieliem remontiem ripo kā mopiņš. Tāpēc būdams rāms un korekts meža taku minējs krietni iedvesmojos.

Tā kā sačos nebraucu, ieguglēju atslēgvārdus "lēti velosipēdi". Skaidrs, ka Ķīnā neražo pasaulēs kvalitatīvākās preces, taču pirmais izleca ārā šis - http://ritenis.times.lv/ Skatos, pa 55 LS nāk Glory XR. Stulbs nosaukums, bet dizains itin ciešams. Domāju, sēdeklis un pedēļi ir - viss kārtībā un jāņem ciet. Ja godīgi pa pludmali minies ar meiteni vai brauc bodi pirms plkst.22, šķiet, kas gan var notikt? Nu, kāds varbūt pārslēgs sačakarēsies vai bremzes ilgi nekalpos.

Ierodos veikalā.  Pārdevējs uzreiz brīdina: "Neiesaku, vecīt," konkrētus argumentus nedodot, aicina paņemt ko dārgāku. Izbraucu - ripo labi, ātrumi slēdzas normāli. Turklāt vēl uzstādīti Shimano pārslēgi, par kuriem gan 10 laši jāpiemet klāt. Kārtīgi apdomājos un ņemu ciet jauno darba ēzelīti.

Mājās patestējot saprotu, ka galīgi nav ātrums un diski prasās pēc nelielas spieķošanas, tāpat bremzes normāli neregulējas (labi, kā bračiņš teica: cena ir atbilstoša kvalitātei). Pabraukājās draudzene - ir ok. Tad pēc brīvdienām nolēmu vieglā režīmā nomīties "desmitnieku".  Brauciens biedzās ar to, ka pedāļi aizgāja brīvgaitā arī uz priekšu. Faktiski pēc chill režīmā pavisam nomītiem kādiem 30 km izlūza aizmugurējais zobrats,  laikam sunīši pa galam... Te nu Tev bija "ķīnietis". Piektajā dienā pa galam maksimāli saudzīgā režīmā braucot! Garastāvoklis beigts. Aizvedu atpakaļ uz Ādmiņu ielu.

Atziņa: Ķīnā ražots velosipēds var būt draņķīgāks, nekā mēs spējam iedomāties.

p.s. Cepuri nost veikala pārdevējiem, kas bez diskusijām samainīja velo atpakaļ pret naudu un atvainojās.

2011. gada 10. maijs

Ātrs un bez žēlastības

Florbolistam Tomam Akmeņlaukam ir tikai 17 gadi, taču viņš jau ir iekļauts pasaules U-19 simboliskās izlases zvaigžņu pieciniekā. Tas ir fenomenāls sasniegums visam Latvijas sportam. 

Fragments no žurnāla ''Sports'' (iznāks 13.maijā)

TOMS AKMEŅLAUKS #12. Ko viņš sastrādās 2013.gadā Norvēģijā, kad būs Akmeņlauka "īstais junioru čempionāts"?
 
Pagājušonedēļ no 3.-7.maija Vācijas pilsētā Veisenfelsā notikušajā 2011.gada VI pasaules čempionātā florbolā junioriem Latvija trešo reizi pēc kārtas izcīnīja 5.vietu. Pēc meistarsacīkstēm žurnālisti nosauca čempionāta „All Stars” izlasi, kurā līdzās norvēģu vārtsargam, diviem zviedriem, čeham un šveicietim iekļāva arī mūsu kreisās malas uzbrucēju, Lielvārdes florbola skolas audzēkni Tomu Akmeņlauku. Līdz šim tāds panākums bija izdevies tikai vienam latvietim – vārtsargam Jānim Bramanim (2005.gadā). Jāpiezīmē, Toms varēs spēlēt arī nākamajās U-19 meistarsacīkstēs, kas risināsies pēc diviem gadiem.

Supersezona

Saulainajā pirmdienas pēcpusdienā Akmeņlauks uz interviju ierodas stilīgā rozā kreklā un šortos. Atbraucis ar vilcienu no Lielvārdes un gaida mani ar Coca-Cola pudelīti rokā, ārēji ir pavisam mierīgs. Viņš ir tikai otro dienu mājās pēc garā ceļa no Vācijas. „Pēc čempionāta bija nepadarīta darba sajūta – varēja noteikti nostartēt labāk,” iesāk Toms. „Tikai atpakaļceļa autobusā uzzināju, ka esmu iekļauts simboliskajā izlasē un tad jau pārņēma krietni labākas sajūtas,” starp ieslīpi taisnajiem matiem un kastaņbrūnajām acīm spēlētāja pierē pavīd patīkama atvieglojuma dzirkst. Kopumā Akmeņlaukam aizvadītā sezona izdevusies perfekta – Latvijas virslīgas čempionātā dzimtās „Lielvārdes” sastāvā izcīnīta spoža bronza (mazajā finālā sensacionāli tika sagrauta Andreja Maticina vadītā „Ķekava”), jauniešos zelts un visbeidzot ar junioriem 5.vieta pasaulē ar visu no tā izrietošo titulu.

Ko sēsi, to pļausi 

Liekas, Akmeņlauks nevarēja nekļūt par florbolistu – sports viņam ir asinīs. Proti, viņa mamma jaunībā trenējās vieglatlētikā un ļoti nopietni basketbolā. Savukārt tēvs Agnis – tagad datorfirmas saimnieks - savulaik pieteicies kā talantīgs riteņbraucējs, esot bijis pat PSRS izlasē. Piemērotāku vidi sportista audzināšanai nevar vēlēties, ko atzīst arī Toms - palīdzējuši daudz saprātīgi padomi. „Vecāki teica, lai slinkuma pēc nekad neizlaižu nevienu treniņu. Un veselība pirmajā vietā – lai slimības gadījumā vienmēr izveseļojos un tikai tad ej uz treniņu.”

Akmeņlauks florbolā sācis trenēties 1.klasē, un faktiski visus šos 10 gadus spēlējis pie divus gadus vecākiem vienaudžiem (ne velti – arī piesaulē labākais starp divus gadus vecākiem...). Viss sācies ar ģimenes pārcelšanos no Rīgas uz Lielvārdi, kad tēvs puiku aizvedis uz treniņu. „No sākuma grupā bijām tikai kādi pieci. Pirmās spēles aizvadījām tikai pēc gada,” vaigus izpūš Akmeņlauks. Pirmos vārtus joprojām atceras lieliski: „Tā man bija ceturtā spēle un mēs spēlējām pret „Pārgauju”. Trāpīju no centra.” Tāpat bērnībā mājās vingrinoties plīsis neviens vien trauks...

Ja Toms nekļūtu par florbolistu, tad, nojaušams, būtu labs basketbolists, hokejists vai futbolists. „Pagājušajā vasarā bijām aizbraukuši uz laukiem, mums bija tādas kā „savējās sporta spēles”. Daudz spēlējām futbolu, kas man īpaši patīk. Izrādījās, tur bija arī viens no „Skonto” futbola skolas treneriem un pēc vienas no spēlēm pienāca man klāt un aicināja pārcelties uz futbolu.”

Pilnu rakstu par gaitām pasaules čempionātā un citiem sasniegumiem lasiet gaidāmajā 13.maija žurnāla ''Sports'' numurā.