Pieaugums vai pseido pieaugums?

Latvijas Florbola savienība (LFS) dižojas, ka notiek florbola izaugsme. Proti, strauji pieaudzis oficiālās mājaslapas www.floorball.lv apmeklējums, kas esot „īpaši būtisks”. Tomēr lietas nav tik rožainas, kā tās pirmajā acu mirklī varētu šķist.

Florbola savienības mājaslapa ir viena no labākajām starp Latvijas federācijām

 

Tātad saskaņā LFS publicēto informāciju trīs gadu laikā lapas unikālo apmeklētāju pieaudzis gandrīz divas reizes. Precīzāk, 2009.gada sezonā tas bijis 41 tūkstotis, tad 47 tūkstošu un visbeidzot šosezon sasniegti 69 tūkstoši unikālo apmeklētāju. Taču ir viens Godmaņa cienīgs „bet”.

Pirms pāris mēnešiem tikos ar Latvijā vadošās interneta pētījuma aģentūras „Gemius” pārstāvi Ievu Knāķi. Speciāliste paskaidroja, ka pēdējā laikā faktiski visās ziņu satura mājaslapās fiksēts apmeklējuma pieaugums, kas ir saistīts ar pieaugošo mehanizētu cookies dzēšanu... 

Cookies ir mājaslapu saites ar konkrēto datoru – maza programma, kura pēc Tavas vizītes mājaslapā reģistrē Tavu datoru apmeklējuma; datorā iztīrot tā saukto pārlūkošanas vēsturi un nodzēšot cookies, saite tiek izdzēsta un nākamajā floorball.lv apmeklējuma reizē dators kļūst par jaunu (vēl vienu!) unikālo apmeklētāju.

Cilvēki un interneta pārlūkprogrammas kļūst aizvien piesardzīgākas. Piemēram, zinu, ka atsevišķos uzņēmumos cookies tiek mehāniski dzēsti pat reizi divās stundās. Tas nozīmē, ja viens baņķieris dienas vairakkārt ieies www.floorball.lv, viņš varētu tikt fiksēts kā četri unikālie apmeklētāji dienā... Tāpat arī mājsaimniecībās cilvēki aizvien biežāk izvēlas regulāri dzēst cookies. Pieredze liecina, ka apmeklējums ir par 30 - 55% mazāks, nekā to uzrāda unikālo apmeklētāju skaits.

Rezumējot, www.floorball.lv apmeklējums varētu būt pieaudzis, taču ievērojami mazākos apjomos. Spriežot pēc absolūtā klikšķu skaita lapās, progress gada laikā no 4,1 miljona līdz 5,3 miljoniem kliku. Varbūt vienkārši uzticīgā tauta kļuvusi aktīvāka?

Katrā ziņā prieks, ka pieaug licenzēto spēlētāju skaits un florbols patiešām attītas. Taču ar statistiku piesardzīgāk – nav īsti korekti sabiedrību maldināt ar tekstiem „šajā sezonā sperts milzīgs solis uz priekšu.”

P.S. Ceļš, kā tiek iegūta reprezentatīva mājaslapu apmeklējuma statistika, īsumā ir (1) apmeklētāju fiksēšanas, kas lapā iegriežas atkārtoti, un (2) socioloģiskas aptaujas veikšana. Tad starp abiem rēķina vidējo aritmētisko.

Florbols ar hokeja akcentu

Tūlīt pēc tam, kad 2010. gada decembrī Latvijas florbola izlase pasaules čempionātā izcīnīja piekto vietu, pie Ķekavas florbola kuģa stūres rata stājās hokeja speciālists, 1983. gada pasaules junioru čempions un kādreizējais Latvijas izlases aizsardzības balsts Andrejs Maticins. Kā Maksis redz florbolu un kāpēc viņš tajā nav uz palikšanu?

 

Raksts no žurnāla "Sports" (8.aprīlis)

MATICINS AR ĶEKAVU IR SOLI NO MEDAĻĀM... Foto: Reinis Oliņš

Kad piezvanu Andrejam, lai uzaicinātu uz sarunu, viņš izklausās nedaudz samulsis un patīkami pārsteigts. Maticina kungs laipni piekrīt sniegt interviju tajā pašā vakarā uzreiz pēc treniņa Ķekavā (nākamajā rītā gaidīja pirmā play-off pusfināla sērijas spēle pret Latvijas čempioniem RTU/Inspecta). Tiekamies sporta zālē un dodamies uz tā dēvēto bambi, kas ir vietējo, tostarp sportistu, vidū iecienīts restorāns. Es pa priekšu, Andrejs milzīgā sudrabotā džipā aiz manis.

Piedāvāja jau agrāk

Atbildot uz jautājumu, ko padomājis, kad saņēmis piedāvājumu strādāt florbolā, Maticins saka: „Pirmo reizi trenēt florbolistus mani aicināja jau pirms kādiem pieciem gadiem. Starp citu, tieši Ķekavas komanda. Toreiz tikko biju beidzis hokejista karjeru. Atteicos, jo piedāvājums bija uz īsu laiku. Tā tas viss noklusa...” Sarunā iejaucas oficiante, Andrejs pasūta kausiņu užavnieka un mazajai meitiņai, kura šoreiz paņemta līdzi uz treniņu, glāzi augļu sulas.

Pēc darba ar U-20 hokeja izlasi līdz Ķekavas uzaicinājumam Maticins nebija strādājis par treneri apaļu gadu. Ar aģenta starpniecību viņš joprojām meklē iespējas hokejā. Īpaši Zviedrijā, kurā nospēlējis vairāk nekā 10 gadus. Šķēršļus liek aizspriedumi, ka viņš ir no Latvijas, nevis kādas hokeja lielvalsts. „Meklēju kaut ko jaunu, taču ne florbolā, bet hokejā. Šobrīd mums katrā komandā bezmaz pieci treneri. Vakanci atrast problemātiski.” Bijušas sarunas arī ar Maticina dzimtās pilsētas Čerepovecas KHL klubu Sevarstaļ. Katru vasaru Andrejs ceļojot uz 1000 km attālo dzimteni, kur daudz radu un tuvu draugu.

Maticina florbols - ar zviedru elpu

Maldās tie, kas domā, ka Maticins florbolā ienāca kā zaļš gurķis. Caurumotās bumbiņas spēlē gan roka iemēģināta (vasaras hokeja treniņnometnēs, kurās zviedri florbolu piekopjot regulāri), gan tai sekots līdz zilajos ekrānos — Maticins taču ilgi dzīvojis florbola Mekā. „Zviedrijā regulāri translēja mačus. Skatījos televīzijā. Nevarēja neskatīties — tas viņiem ir nacionāls sporta veids. Tas visur jūtams.” Viņš brīnās, ka Latvijā maz runā par šo sporta veidu. Nav reklāmas, un trūkst citas informācijas. „Tur viņi tādus svētkus taisa no florbola — Globe arēnā uz finālu sanāk vairāk nekā 13 000 skatītāju. Tāda atmosfēra!”
Vaicāju, kā pašam paticis uzkapāt, un Maksis gandrīz saraujas čokurā. „Es nesapratu, kā bumbiņu var padriblēt — tā visu laiku bēga prom no nūjas. Hokeja inventāram un, galvenais, ripai pavisam cits svars.” Starp citu, vasaras florbola līgā spēlē vairāki Rīgas Dinamo vīri ar Jāni Spruktu priekšgalā. Maticins gan šaubās, vai ar florbola treniņiem var pilnveidot hokeja tehniku.

Runājot par trenēšanu, pārslēgšanās no hokeja metodikas uz florbolu nebūt nav bijusi sarežģīta, pavisam mierīgs ir 48 gadus vecais Maticins. „Nedaudz atšķiras — ir sava specifika, taču piešauties var ārkārtīgi ātri. Kāda specifika? Ir komandas, kas spēlē zonas aizsardzību, citas cilvēks pret cilvēku, kā mēs Ķekavā , citas uz nožmiegšanu, bet lielākoties — uz atsišanos.” Tāpat Maticins atgādina, ka florbolā nav zonas un līdz ar to var aktīvāk spēlēt pa visu laukumu.

Jūs neesat sliktāki, tikai jāsāk trenēties...

Ar florbolistiem strādāt esot krietni vieglāk nekā ar hokejistiem. „Viņi nav izlutināti ar lielām uzvarām vai spītīgām prasībām. Ļoti grib augt!” Savukārt hokejā situācija esot citādāka, uzplaiksnījusi nepatīkama tendence: spēlētājiem ātri un bez žēlastības mest visu pie malas. „Es parasti puišiem saku, ka jums vispirms kaut kas ir jāsasniedz un tad varat kārt slidas vadzī.”

Maticins florbolā cenšas ieviest zviedru stilu — agresīvu un aktīvu spēli. „Tā ir tendence visā pasaulē gan florbolā, gan hokejā —jāpiespiež pretinieks kļūdīties vairāk.” Tiesa, reiz Maticinu šokējis kāds florbola tiesnesis. Pēc mača pienācis klāt un aizrādījis, ka viņš liekot puišiem spēlēt kā hokejā, lai gan Maksis tādus norādījumus spēlētājiem nekad neesot devis. „Es vienīgi prasu vairāk kontakta spēli. Tas ir tas, ko redzēju Zviedrijā.” Kopumā viņš izvairīgi runā par arbitru darbu. Norāda, ka pēc līmeņa visi vienādi. Acīmredzot līdzīgi kā ledus ripas čempionātā. „Hokejā tiesāšanas kultūra pie mums ir zemā līmenī.”

Ķeroties vērsim pie ragiem un sākot trenēt, izbrīnījušas vairākas florbolistu īpašības, īpaši psiholoģiskā sagatavotība: „Es teicu: puiši, jūs neesat ne ar ko vājāki par pretiniekiem, jums viņi nav jārespektē!” Tāpat fiziskā sagatavotība — krietni vairāk jālej sviedri vasarā. Neiztikt arī bez laimes lāča atbalsta. „Sportā vajadzīgas trīs lietas — psiholoģija, fiziskā sagatavotība un veiksme.”

Hokejā ir nesalīdzināmi lielākas tradīcijas. Maticins apgalvo, ja florbolistus pakļautu tādām slodzēm kā hokejistus, viņu drīz vien notiesātu par smagiem noziegumiem pret cilvēkiem. „Mani ieliktu cietumā. Nopietni!” Ja salīdzina hokejistus un florbolistus, tad līdz 12 gadu vecumam florbolisti un hokejisti fiziskajā sagatavotībā vēl esot visai līdzīgi. Taču tad starpība attīstītībā veidojoties tik liela kā attālums no zemes līdz debesīm — Maticins ilustratīvi žestikulē, paceļot vienu plaukstu galda augstumā (florbolisti), otru stiepj gaisā, cik augstu vien var (hokejisti)...

Florbolistiem padsmitnieku gados ir jāsāk strādāt svaru zālē. Pieredzējušais speciālists norāda, ka Latvijā ne tikai florbolā, arī hokejā pietrūkst sertificētu treneru: „Es labāk nemaz nerunāšu par tā sauktajiem melnajiem jeb pagrīdes speciālistiem...”

Aiziet! 10 uzvaru sērija

Pēc ķekaviešu piedāvājuma apstiprināšanas Andrejs Maticins pakonsultējies ar citu no hokeja florbolā ienākušu speciālistu — Gintu Bikaru. Debija florbolā 17. decembrī iekrita uzreiz pret čempionvienību RTU, un zaudējums ar 6:10. „Nepārdzīvoju, tieši otrādi — zināju, ka iepriekšējā spēlē viņus bijām pārspējuši ar 13 vārtu starpību,” ugunskristības Maticins rezumējis uz pozitīvas nots, jo ķekavieši nodemonstrējuši iespaidīgu pašatdevi. „Es tam pievēršu ļoti lielu uzmanību, jo meistarības trūkumu iespējams kompensēt ar pašatdevi un raksturu. Šodien tu zaudē, taču, ja tev ir raksturs, tu noteikti uzvarēsi rīt... Veiksme palīdz tiem, kas vairāk grib uzvarēt. Tas ir īpaši svarīgi play-off.”

Pēc pirmajām trim spēlēm, kas aizritēja ar mainīgām sekmēm, sekoja 10 uzvaru sērija. Kā tas izdevās? „Pagāja laiks, un puiši beidzot saprata, ko es no viņiem gribu,” atbild Maticins. „Kā jau minēju, pirmais, ko es viņiem pateicu, — zēni, vienkārši noticiet paši sev!” Jāpiebilst, ka Latvijas čempionāta pusfinālu maticinieši aizvadīja vāji — sērijā sauss zaudējums 0:3. Tagad ar Lielvārdi jācīnās par bronzas godalgām. Andrejs nopūšas, ka darbu sācis sezonas vidū, proti, pietrūkusi gruntīga vasaras nometne. Kā paši ķekavieši atzīst, Maksis licis spēlēt maksimāli vienkārši.

Viņaprāt, lielākā problēma Latvijas florbolistos un hokejistos slēpjoties mentalitātē. „Piemēram, Skandināvijā tu vari sportistam likt balstā guļus 10 reizes atspiesties no grīdas, un viņš to izdarīs. Latvijā, ja stāvēsi klāt, izpildīs. Bet, ja pagriezīsi muguru, divas reizes nošmauks. Puiši īsti nesaprot, ka trenējas paši sev.” Sevī ir jāiegulda, lai būtu rezultāts, taču, kā ieaudzināt godīgu attieksmi, skaidrojumu nevar rast.

Virslīgas līmenis?

2010./2011. gada Latvijas virslīgas atklāto čempionātu pabeidza velna ducis jeb 13 vienības (viena no Igaunijas). Sezonas gaitā bankrotēja FK Rīga. Spriežot pēc tabulas, varētu padomāt, ka meistarsacīkstēs saimniekoja divi līderi — RTU/Inspecta un Cēsu Lekrings, kuri patlaban spēkojas finālā. Taču Maticins argumentē, ka čempionāts bijis ļoti spraigs un „pilnīgi visas komandas varējušas uzvarēt cita citu”.
Viņam gan nepatīk play-off izspēles kārtība. Pirmkārt, tas, ka labākajām četrām vienībām pirmā kārta brīva. „Pirmo reizi sastopos ar tādu sistēmu. Tāds liels pārtraukums izsit komandu no ritma — gandrīz mēnesis bez spēļu prakses.” Otrkārt, fakts, ka no 13 komandām 12 iekļūst play-off. „Regulārajam čempionātam faktiski zūd jēga.” Andrejs Maticins ierosina atgriezties pie klasikas. „Uzskatu, ka izslēgšanas spēlēs jāspēlē astoņām komandām.”

Stundu ilgās sarunas nobeigumā prasu, vai ar florbolu var maizei nopelnīt. Maticins nesaka nē, taču paliek domīgs. Jokoju, varbūt drīzumā florbola aprindās redzēsim viņa dēlu, kurš Zviedrijā slīpēja hokeja prasmi. Pasmaida. „Var jau būt.” Patlaban gan 24 gadus vecais puika atbīdījis sportu otrā plānā un pievērsies jahtu biznesam.

Pilns raksts šeit: "Sports" (8.aprīlis)

Pošanās uz hokeja svētkiem

Latvijas nacionālā hokeja izlase, gatavojoties 2011.gada pasaules čempionātam, kas aprīļa galotnē startēs Slovākijā, ceturtdien un piektdien „Arēnā Rīga” aizvadīs divas pārbaudes spēles ar Somiju. Neskatoties uz spēlētāju „demisijām” un veselības likstām, komandas iekšienē valda izcils noskaņojums. „Var just, ka izlases kodolā tagad ir Sandis Ozoliņš,” trešdien pēc treniņa iespaidos dalījās hokejists Kaspars Saulietis.

VAI SAULIETIS IEMETĪS ARĪ SOMIEM? Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, F64

Apritējušas apaļas divas nedēļas, kopš mūsu hokeja izlase ar Oļegu Znaroku un Hariju Vītoliņu pie stūres uzsāka pēdējo treniņu ciklu pirms meistarsacīkstēm. Šodien komanda pārcēlās no Piņķu ledus halles uz „Arēna Rīga”, bet Rīgā uz „pārbaudēm” ielidoja somi ar rīdziniekiem pazīstamo provokatoru Leo Komarovu ierindā.

Doks par lazareti

„Lazaretē” situācija iet uz labo pusi, taču tā nav vienkārša. Ja savainotais Aleksandrs Ņiživijs trešdien visbeidzot atsāka slidot un Lauris Dārziņš atlabst uz optimistiskas nots, tad viens no potenciālajiem līderiem Mārtiņš Karsums pēc ceļgala operācijas atgūstas lēnāk nekā plānots. „Atveseļošanās process varēja būt labāks, tāpēc, ka ir jau pagājušas divas nedēļas. Viņam vēl sāp,” komentē pieredzējušais hokeja izlases ārsts Jānis Kvēps. Tiesa, uz problēmu esot jāskatās individuāli. „Šveices kalnu slēpotājs Pirmins Curbrigens savulaik pārcieta tādu pašu meniska operāciju un pēc trim nedēļām izcīnīja olimpisko zeltu...” 

Lai arī pirmo dienu atsācis fiziskas nodarbības, pats Karsums ir optimistiski noskaņots un pauž viedokli, ka līdz pasaules čempionātam būs uz strīpas. „Nevaru gan apsolīt,” piebilst „Arēnas” foajē sastaptais Karsums un steidz pakaļ sievai uz poliklīniku.

Tāpat divi no izlases balstiem aizsargs Georgijs Pujacs un ātrais uzbrucējs Mārtiņš Cipulis turpina atveseļošanos procesu no pārbaudes spēlēs ar Zviedriju gūtajām plecu traumām. „Abi dabūji pa tiem pašiem pleciem, kas bija sezonas gaitā traumēti. Puiši strādā saudzējošā režīmā un ceturtdien nespēlēs,” klāsta ārsts. „Ar pārējiem viss kārtībā. Mikrotraumas nerēķināsim – tās ir vienmēr. Bukartam trāpīja ar ripu pa ribām, bet viņš tāpat trenējās,” vēsā tonī atbild Kvēps.  

Kvēps norāda, ka valstsvienība kopumā ir labā fiziskā kondīcijā. „To pierādīja spēles Zviedrijā. Mēs viņiem nezaudējām „skriešanas ziņā”, bet domāšanas ātrumā. Šogad gatavošanās posms pasaules čempionātam ir garāks nekā citus gadus, kas neapšaubāmi ir ieguvums. „Rīgas „Dinamo” spēlētāji paspēj atiet no sezonas klubā un sākt gatavošanos čempionātam faktiski no jauna.” Doks piekrīt, ka uz pasaules čempionātu Latvijas izlase varētu ierasties ne tikai fiziski, bet arī taktiski labāk sagatavojusies nekā pēdējos gadus. „Agrāk vienkārši tam nebija laika.”

Medijos gana diskutēts par Jāņa Sprukta un Rodrigo Laviņa atteikšanos šopavasar pārstāvēt valstsvienības krāsas un Gunta Galviņa (trauma) nespēlēšanu. Ar nepacietību tiek gaidīts Vācijas klubā aizņemtais uzbrukuma diriģents Herberts Vasiļjevs, kā arī Kazahstānā nodarbinātais vārtsargs Mārtiņš Raitums. Viņpus okeānam sezona turpinās „sašūtajam” kapteinim Kārlim Skrastiņam, Artūram Kuldam un potītes savainojumu guvušajam Kasparam Daugaviņam.     

Kaspars Saulietis – cerība?

Tātad pret zviedriem ir aizvadītas pirmās divas (no pavisam astoņām) pārbaudes spēlēm. Vienīgais hokejists, kuram abās spēlēs – gan Umeo, gan Šellefto – izdevās pārspēt „trīs kroņu” vārtsargu bija 23 gadus vecais uzbrucējs Saulietis. „Vienkārši bija labi momenti un mēs tos izmantojām. Izveidojusies saikne ar maiņas partneriem Juri Štālu un Sergeju Pečuru,” slaidais uzbrucējs savā rezultativitātē atzīmēja komandas biedru ieguldījumu.

Saulietis atgādina, ka vairāk nekā mēnesi nebija spēlēts. „Pirmā spēle ar Zviedriju bija tāda, kāda viņa bija... (1:4). Bet otrajā jutāmies krietni labāk (4:7). Man jau vairāk patīk gatavoties caur spēlēm, nevis tā - tu netrenējies kādu laiku, un tagad skriesi.” Patlaban treniņos ievērojams uzsvars tiek likts uz spēlētāju fizisko sagatavotību – daudz tiek strādāts svaru zālē, tāpēc kājas „piedzītas” jeb manāmi smagas. Šodien gan esot labāk. „Ir kāpumi, ir kritumi.”

„Sezona klubā Hāmēnlinnā neizvērtās tāda, kādu biju vēlējies. Komanda no manis vairāk bija gaidījusi” Kaspars pieticīgi norāda uz Somijas elites līgā 56 spēlēs sakrātajiem 19 rezultativitātes punktiem (4 vārti un 15 piespēles), taču tas nav atstājis iespaidu uz garastāvokli, pievienojoties valstsvienībai. „Uz izlasi atbraucu ar labām sajūtām – pierādīt sevi. Var just, ka izlases kodolā tagad ir Sandis Ozoliņš.” Kā tas izpaužas? „Profesionāla pieeja – viss ir ļoti sakārtots, nav nekāds bardaks. Piemēram, izbraukuma mačos, kad ieradāmies, nevajadzēja speciāli braukt uz halli un izkārtotu inventāru,” Ozoliņš esot par visu parūpējies. 

Kaspara mamma ir baltkrieviete. Pirms pāris gadiem uzplaiksnīja runas, ka Saulietis varētu pieņemt Baltkrievijas pilsonību. „Nē, nē! Tagad jau esmu iespēlēts Latvijas izlasē. Un šogad jūtos sastāvā drošāk nekā pagājušogad. Bija man tāds piedāvājums no Baltkrievijas puses, taču es atteicos.”

Pret somiem ar Masaļski vārtos

Pēc divas stundas ilgā treniņa aicinu uz sarunu izlases treneri Hariju Vītoliņu, taču speciālists kategoriski atsakās. „Katru dienu uz televīziju jābrauc. Atbildības sajūta pārāk daudz,” neapturams ir Znaroka asistents. Jā, arī „Dinamo” ēras laikā hokeja izlasei netrūkst mediju uzmanības.

Toties mūsu vārtsargs Edgars Masaļskis kā vienmēr izskatās ārēji mierīgi un nosvērts. Vaicāju, ko līdzjutēji var sagaidīt no spēlēs ar Somiju. „Sastāvā ir daudz spēlētāju, kas gribēs sevi pierādīt. Spēles uzdevums – katram izdarīt savus pienākumus. Būs ātrs un interesants hokejs.” Masaļskis atklāj, ka pirmajā spēlē ceturtdien vārtus sargās viņš, bet piektdien – pirmais vārtsargs tiks izraudzīts „pēc situācijas.”

Kā norādīja Saulietis, vislielākā uzmanība tiek veltīta savu vārtu drošībai, nevis pretinieku ierakumu iekarošanai: „Pasaules čempionātā spēlēsim vienā grupā ar Čehiju, Somiju un Dāniju – tās ir komandas, kuras nevaram uzvarēt ar lielu vārtu starpību. Varam iemest viņiem vienu, divas ripas, tāpēc jāspēlē no aizsardzības.” Dāņi gan nav tādi smagsvari kā pasaules čempioni čehi vai spēcīgie somi, taču 2010.gada pasaules čempionātā Vācijā iegūtā 8.vieta un parādītais sniegums liek piesardzīgi skatīties arī uz šo Skandināvijas komandu.

Paredzams, ka abās spēlēs Arēnas tribīnēs brīvo vietu varētu vairāk nekā skatītāju. Biļešu cenas visnotaļ demokrātiskas (no 3 latiem). Taču pēdējos gados draudzības spēles nu gan palikušas Rīgas „Dinamo” ēnā. Īpaši jo tāpēc, ka galvenokārt tiek iespēlēti gados jaunie spēlētāji. Arī šīs spēles nebūs izņēmums – sastāvs būs gana „zaļš”.

2011.gada pasaules hokeja čempionāts startēs 29.aprīlī. Latvijas valstsvienībai pirmā spēle 30.aprīlī pret pašreizējiem pasaules čempioniem Čehiju.