Just do it

Jau trešo sezonu MX pasaules motokrosa čempionātā trases vago brāļi Augusts (21) un Roberts (20) Justi, pārstāvot pirmo un vienīgo Latvijas motokrosa komandu Elkšņi Honda Racing Team planētas meistarsacīkstēs. Latvijas Monster Energy Superkausa sezonas atklāšanas posma pjedestāls Valmierā 1. maijā zīmīgi ieskicēja Latvijas motokrosa eliti — Matīss Karro, Augusts un Roberts Justi. Šoreiz stāsts par abiem brāļiem un viņu līkločiem ceļā uz virsotnēm. Raksts publicēts žurnālā "Sports".

Mēs tiekamies no rīta Ikšķiles pusē. Blakus neskaitāmiem mašīnu vrakiem, riepu kaudzēm un izpūtēju rindām slejas motokrosa trase, kas labi redzama no šosejas. Puiši vēl ir noslēpušies garāžās, kur pirms treniņa mehāniķi rosās ap izjauktajiem Honda spēkratiem. Mūsu saruna notiek autoservisa biroja telpā īstu veču atmosfērā — sēžot vecā ādas dīvānā, uz eļļas smaku fona ik pa laikam telpā ieskrien kāds nošmucējies automehāniķis, kurš, kā likums, uzreiz steidz sirsnīgi paspiest roku abiem brāļiem.

GRIBĒJA IEMĀCĪTIES BRAUKT...

Brāļu Justu tēvs Ilmārs aizrāvās ar skijoringu. Skaidrs, ka pirmais sporta veids, kurā viņš savus puikas iemēģināja, bija motokross. „Abi sākām braukt 5 gadu vecumā. Šepat Elkšņos, pie mana tēva kompānijas,” sarunu iesāk vecākais brālis Augusts. „Vienā pusē stāvēja tēvs, otrā mamma. Es ar mazo mocīti aizbraucu no tēva līdz mammai, apgriezos un ripināju atpakaļ pie tēva,” pirmos soļus motokrosā atminas Augusts. Arī Roberts gadu vēlāk sācis ar šādu skolu — stingrā vecāku uzraudzībā.

Augusts teic, ka nebija domājuši ar brāli kļūt par profesionāliem sportistiem. „Sākām trenēties, lai iemācītos braukt ar motociklu. Piedalīties arī dažās sacensībās. Aizbraucām pie tēva kolēģa uz Holandi, startējām vietējos mačos. Abi parādījām, ka esam labi braucēji. Mūs uzaicināja vēl uz vairākām sacensībām,” maisam gals bijis vaļā, un brāļi krietni nopietnāk sākuši uztvert motokrosu.

KLĪSTOŠIE HOLANDIEŠI

„Pirmajā sezonā Holandes čempionātā es paliku 2. vietā, bet pēc tam sāku uzvarēt un izcīnīju trīs Holandes čempiona titulus,” aizrautīgi stāsta Augusts, „arī Latvijā bija nopietna konkurence — cīnījāmies ar Matīsu Karro un daudziem citiem latviešu braucējiem. Vēlāk izdevās izcīnīt pirmo Latvijas čempiona titulu — 65 kubikcentimetru klasē. Tā ritēja mūsu bērnība — uz moča.”

Treniņi diendienā un nedēļas nogalē sacensības Holandē vai Latvijā. „Vēlāk kāpām uz nopietnākiem spēkratiem, uzstādījām nākamos mērķus un kalām jaunus plānus,” Augusts teic, ka panākumi likuši tēmēt uz augstākām virsotnēm. Jaunākais no brāļiem — Roberts — savu pirmo braucienu ar motociklu neatceras: „Liekas, es vispirms iemācījos braukt ar moci un tikai tad ar riteni,” abi brāļi nosmejas. „Sākumā domāju, ka būšu mehāniķis Augustam — es pats nemaz negribēju braukt. Pēc gada uzkāpu, pamēģināju, aizgāja... Tagad bez motokrosa vairs nevaru dzīvot,” teic Roberts.

VECĀKAIS TURAS, JAUNĀKAIS — DZEN

Roberts atceras, ka konkurenti vienmēr bijuši par viņu vecāki un tāpēc arī — ātrāki. „Augusts, Matīss Karro, Toms Macuks un vēl daudzi citi. Šķiet, man bija vieglāk nekā Augustam, jo jau no paša sākuma bija mērķis, uz ko tiekties, — apdzīt viņus. Jā, arī Augustu,” jaunākais brālis tradicionāli ieņēmis pastarīša loma.

„Mums jau vispār labi treniņos — es visu laiku cenšos panākt un apdzīt Augustu, bet viņš mani — noturēt, lai viņu neapdzenu. Šādi treniņi sanāk daudz vieglāk,” neslēpj Roberts.

Augusts uzskata, ka nevienu no brāļiem nevar izcelt kā meistarīgāko: „Visus šos gadus esam progresējuši līdzīgi.” Augustam šī ir 17., Robertam — 16. sezona motokrosā. „Vienā no sezonām, kad uzvarēju Holandes čempionātā un pārkāpu uz lielāka motocikla, nākamajā gadā šajā klasē čempiona titulu izcīnīja Roberts,” brāļu līdzīgo spēku samēru raksturo Augusts, kurš sāncenšus bieži vien trasē pārsteidz ar viltībām. „Es neesmu vistalantīgākais braucējs, rezultātu panāku ar darbu. Cenšos pirms starta pamatīgi noskaņoties un brauciena laikā izmantot visu trasi.” Jebkurā sporta veidā viena no svarīgākajām īpašībām ir labi pārredzēt laukumu (motoru sportā — trasi). Un Augustam šī īpašība piemīt — nav brīnums, ka viņam patīk ārzemju un īpaši Holandes platie sacensību ceļi, kur paveras vairāk variāciju ar trajektorijām. „Ķegumā ir laba trase, pārējās Latvijas trases ir šaurākas un man ir grūti cīnīties ar citiem braucējiem.”

Augusts saka: „Par brāli teikšu tā: gan strādātājs, gan liels talants. Labi pārvalda motociklu.” Savukārt Roberts norāda, ka brālis brauc agresīvāk nekā vairums motokrosistu. „Es braucu daudz mierīgāk,” teic Roberts. Viņš uzskata, ka visi pasaules klases braucēji meistarības izpratnē ir līdzīgi, un kādas īpašības, ar ko viņš atšķiras no citiem braucējiem, neizceļ: „Varbūt starp Latvijas braucējiem māku zemāk uzlēkt — noskrebot.”Motocikls ceļā uz panākumiem nav izšķirošais faktors, taču, pēc Roberta domām, tas ir būtisks panākumu stūrakmens — tāpat kā pareiza noskaņošanās pirms sacensībām.

Te iespraucas Augusts: „Roberts ir izaudzis tuvu pasaules līmenim. Un šādā līmenī 50% no rezultāta veido tas, kā braucējs sagatavojas startam, un 50% — motocikla kvalitāte. Bez laba motocikla ir neiespējami cīnīties.”

95. NUMURS UN ELKŠŅI

Vairākus gadus abi brāļi startē MX pasaules čempionātā: Augustam šis ir trešais gads MX1 meistarsacīkstēs, bet Robertam — trešais gads MX2 konkurencē. „Paldies jāsaka mūs komandai Elkšņi Racing Team, kas tika izveidota 2009. gadā un kļuva par pirmo Latvijas motokrosa komandu pasaules čempionāta apritē,” uzsver Augusts.

Komandai ir šāds nosaukums, jo Elkšņi ir 1995. gadā izveidotais Ilmāra Justa uzņēmums, kas tirgo lietotas automašīnas un automašīnu detaļas un ir pirmais un lielākais komandas sponsors. „Tieši tāpēc kopš pirmajām sacensībām braucu ar 95. numuru,” teic Augusts. „Šī vieta vēsturiski saucas Elkšņi, jo šeit kādreiz bija ferma ar šādu nosaukumu. Tā tas ir palicis. Es domāju Latvijas motokrosā ikviens zina, kas ir Elkšņi Racing Team.”

Kad komanda tikusi veidota, veiksmīgi atradās daudz komandas atbalstītāju. „Bez sponsoriem tas nebūtu iespējams!” neslēpj Augusts. „Sākumā mēs komandā bijām trīs braucēji — Es, Filips Kempelis un Ivo Šteinbergs — tobrīd labākie Latvijā pēc Matīsa Karro, kurš startēja Anglijas rūpnīcas komandā. Bijām starp līderiem arī citu valstu čempionātos. Un bija jāsper nākamais solis, lai tiektos augstāk un sasniegtu bērnības sapņus.”

BRAUKT, PELNĪT, BŪT PROFESIONĀLIM

Augustu jau kopš pirmajām sezonām pārņēmis sapnis par motokrosu kā darbu: pasaules čempionāts, profesionāla komanda un alga, ko viņš saņem par piedalīšanos sacensībās. „Lai no rīta piecelies un nekas netraucē. Lai var strādāt pēc plāna — iet skriet, pēc tam darboties ar motociklu — lai iespējami labi sagatavotos sacensībām. Kļūt par top braucēju!” Mērķus viņš nosprauž pakāpeniski un norāda: „Kad viens ir sasniegts, tad jāsprauž nākamais.” Nākamais lielais uzdevums esot iekļūt kādā rūpnīcas komandā. „Braukt, pelnīt un startēt kā īstam profesionālim,” uzsver vecākais no brāļiem.

Arī Roberts lolojis ilūzijas par startiem pasaules čempionātā, taču viņš piemin arī Amerikas AMA meistarsacīkstes, kuras kopš 1972. gada Rietumos dēvē par ASV nacionālo čempionātu. Mūsdienās tas kotējas augstāk par pasaules čempionātu. „Bērnībā likās, ka tie ir kādi pārcilvēki, kas cīnās šajās sacensībās. Likās, normāli cilvēki tādu līmeni nevar sasniegt,” Roberts pārcilā sajūsminošās atmiņas. „Tagad šķiet, ka visi ir parasti cilvēki, kas startē pasaules čempionātā.”

TIKT RŪPNĪCAS KOMANDĀ

Uzdodu brāļiem stipri provokatorisku jautājumu: vai viņi paši tic, ka var kļūt par pasaules čempioniem? Roberts nedaudz samulst, un viņa vietā no Augusta puses atskan: „Jā!” Roberts piesardzīgi: „Vienkārši vairāk jāstrādā... Vairāk un precīzāk. Ja izdotos tikt kādā rūpnīcas komandā, tad tas būtu solis tuvāk čempiona titulam. Nekas nav neiespējams.”

Augusts atbild izvairīgi, taču neslēpj: „Grūti spriest. Šobrīd neesmu tik ātrs, lai cīnītos par pirmo piecnieku. Mans nākamais mērķis ir nostabilizēties labāko piecpadsmitniekā,” teic Augusts. Viņš vienmēr cenšoties būt labākais un parādīt sevi no stiprākās puses. „Pēc tam spraudīšu nākamo mērķi — desmitnieks, tad piecnieks,” Augusts ir noskaņojies kāpt pa karjeras kāpnēm. „Varbūt pieeja mums katram ir atšķīrīga, taču mēs visu darām kopā un plāns ir viens.”

Režīms kļūst tikai stingrāks — pēc pāris atelpas nedēļām rudenī sākas gatavošanās nākamajai sezonai. Šosezon puišiem ir paredzētas vairāk nekā 30 sacensības, un lielāko sezonas daļu viņi pavada ārzemēs.

GATAVOJAS KOPĀ AR RASTORGUJEVU

2013. gada MX sezonu brāļi iesākuši ar mainīgām sekmēm. Veiksmīgāks bijis Augusts, kurš šosezon sakrājis jau 33 punktus MX1 pasaules čempionātā, nostabilizējoties labāko 20 braucēju vidū. Sezonas pirmajā posmā Katārā Augusts palika bez punktiem, bet Taizemē un Holandē sekoja 15. vieta (attiecīgi 9 un 10 punkti), Itālijā 18. vieta (7 punkti) un Bulgārijā 17. vieta (7 punkti). Zīmīgi, ka punktu rekords izcīnīts Augustam tik iecienītajā Holandē. „Viss noritēja ideāli — tā kā bijām plānojuši,” komentē 21 gadu vecais braucējs. „Mēs nopietni gatavojāmies šim posmam, trenējāmies Holandē. Komanda bija lieliski pastrādājusi ar motociklu, pats biju gan morāli, gan fiziski visu salicis pa plauktiņiem tā, kā vajag. Tādēļ arī visa nedēļas nogale bija izdevusies. Un tas ir rezultāts darbam vairāku gadu garumā, ko cilvēki neredz. Ļaudis redz sportistu ierodamies uz startu un trasē, bet pat neiedomājas, kā mēs visu ziemu lejam sviedrus. Slēpojam kopā ar Andreju Rastorgujevu, cilājam svarus, skrienam un izpildām neskaitāmus vingrinājumus. Daudzi domā, ka mēnesi patrenēsies motokrosā un būsi jau līmenī. Bet tā tas nav. Katru dienu viss ir jāizdara maksimāli labi — jānostiprina arī prāts, lai var cīnīties par labām vietām.”

VAJĀ MELNAIS KAĶIS

Savukārt Robertu šīs sezonas sākumā vajā melns kaķis. Pirmajos divos posmos palicis bez punktiem — Robertam 3. posmā Holandē pirms pirmā brauciena sabojājās motocikls un dzelzs rumakam nācās samazināt jaudu, bet otrajā braucienā par lēcienā neprecīzi pārslēgtu ātrumu nācās samaksāt ar smadzeņu satricinājumu. Taču jau pēc dažām dienām Roberts bija atpakaļ uz moča. Itālijā Roberts krita vēlreiz un sasita celi.

Visbeidzot pēdējā etapā Bulgārijā Robertam izdevās izcīnīt pirmo punktu sezonā, pirmajā braucienā finišējot 20. vietā. „Vēl saslimu. Varētu teikt, ka šīs sezonas sākums ir diezgan neveiksmīgs,” Roberta balsī jūtama rūgtuma piegarša.

EPŠTEINA-BARRA VĪRUSS

Kā lai neatceras, kā Augustam nojuka 2011. gada sezona. „Kopā ar Kasparu Stupeli bijām nopietni gatavojušies sezonai un jutos fiziski spēcīgs. Devāmies uz nometni, un tur es saslimu,” Augusts saķēra Epšteina-Barra vīrusu, kas novājina organismu. „Sezonas pirmajos posmos startēju un vainoju sevi, ka neesmu pietiekami sagatavojies sezonai.” Augusts nav nojautis, ka ir sasirdzis. „Tad devos pie ārstiem un atklāju slimību. Mēģināju vēl piedalīties pāris posmos. Taču nācās ņemt pauzi, un pagāja ilgs laiks, kamēr atveseļojos. Pēc tik nopietnas slimības nebiju pārliecināts, vai spēšu labi braukt un būšu pietiekami stiprs, lai cīnītos nākamās sezonas čempionātā. Rudenī nomainīju treneri, visu ziemu smagi strādāju un pats biju pārsteigts par sasniegto rezultātu — izcīnīju 37 punktus. Godīgi sakot, pēc tādām veselības problēmām biju mērķējis pat zemāk.”

Roberts sāpīgāko kritienu piedzīvoja pirms pieciem gadiem treniņā, kad pēc piezemēšanās nācās šķirties no liesas. „Pusgadu nevarēju braukt,” atceras Roberts. Kopumā pēdējos divos gados bijusi virkne savainojumu.

„Kritienu ir bijis daudz un dažādi,” saka Augusts. Pirms diviem gadiem cīnījies Holandes čempionātā par 7. vietu un sadūries ar priekšā braucošo sportistu. „Es nokritu aiz tramplīna un netiku pie motocikla, jo visi lēca un bija bail iet klāt motociklam. Likās jocīgi — stāvi un neko nevari izdarīt.”

PIE ROKCENA TRENERA

Augusts ir pārliecināts, ka, ņemot vērā izlietos sviedrus vien pagājušajā un aizpagājušajā ziemā, 2013. gada sezonai viņš ir sagatavojies spēcīgi un var reāli cīnīties par cerēto 10.—15. vietu. „Šosezon jau ir aizvadītas 12 sacīkstes un, protams, ir jūtams nogurums. Pasaules čempionātā braucieni ir divreiz ilgāki nekā Latvijā — katrs brauciens 40 minūtes. Arī spriedze daudz lielāka. Šobrīd galvenais — jāstrādā pie braukšanas tehnikas, un to mums palīdz holandiešu treneris Džefs Jensens,” Augusts atklāj, ka brāļiem ir privāts treneris, kurš pats savulaik cīnījies par pirmajām vietām pasaules čempionātos.

„Viņš ir gan labs treneris, gan lielisks cilvēks, kurš var sacensībās iedot tādu padomu, kāds ir vajadzīgs,” Augusta nosauc vairākas MX zvaigznes, ar kurām strādājis holandiešu speciālists. Gluži neticami, taču viņu vidū ir bijis arī par vācu motokrosa brīnumbērnu dēvētais Kens Rokcens. „Džefs spēj iedvest drošības sajūtu un pārliecību par sevi. Galvenais, kā viņš mūs motivē. Mēs pilnībā Džefam uzticamies. Ja viņš saka — tu pārlēksi šo tramplīnu, tad var pārlēkt, ja viņš saka neriskē, tad labāk neriskēt...”

„Tas ir labākais treneris, pie kura es gribētu trenēties,” piebilst Roberts. „Pie viņa trenējoties, pazūd baiļu sajūta. Liekas, viss, ko viņš saka, ir iespējams un izdarāms.”

70 NOBRAUKTI MOTOCIKLI

Vaicāti, cik daudz motociklus puiši nobraukuši, Augusts nedaudz ieraujas dīvānā: „Uj, daudz... Šogad mums ar Robertu katram ir pa pieciem močiem, kurus mēs visu laiku mainām un regulējam.” Standarta Honda motocikli, kur galvenais ir pareizi tos saķīlēt, kā tautā saka.

Roberts stāsta, ka vidēji sezonā katrs nobrauc četrus motociklus. „Sākumā bija mazāk. Startējot 50 cm³ klasē, sezonā nobraukts viens motocikls, 65 cm³ klasē — divi,” un tā, pārejot uz lielāku klasi, dzelzs zirgiem upuru skaits pieaug. Patlaban kopā abi brāļi nobraukuši aptuveni 70 motociklus.

Augusts jeb Džasts, kā viņu iesaukuši ārzemēs (no angļu vārda ‘just’ —vienkārši), jau iepriekš intervijās ir norādījis, ka starts Latvijas Grand Prix ir tās sezonas sacensības, ko viņš gaida visvairāk. Uztraukums esot jau pirms ierašanās uz starta. „Mājās startēt savu skatītāju priekšā ir papildu atbildība. Dažreiz uztraukums pat palīdz, jo sekmē labāku koncentrēšanos startam.” Savukārt Roberts atzīst, ka mājās startēt nav viegli. „Man atkal ir grūti braukt savu skatītāju priekšā, jo es uztraucos. Latvijā ir daudz fanu, un šīs ir sacensības, kuras arī es tomēr gaidu visvairāk.”

Nu ko, motokrosa fani! Šogad šis datums ir 7. jūlijs un vieta nemainīga — Ķeguma Zelta zirga trase, kur risināsies pasaules MX čempionāta Latvijas Grand Prix. Bet, brāļi, vienkārši dariet to, kas jums sanāk vislabāk. Amerikāņi savā mēlē teiktu: „Just do it.” (vienkārši dari to — angļu val.).

MATĪSS KARRO: „Brāļi Justi šogad manāmi progresējuši trasēs, kas priecē. Mēs jau esam konkurenti kopš bērnības, un bijušas daudzas labas cīņas trasē. Vēl joprojām cīnāmies un esmu pārliecināts, ka mūsu labākās cīņas vēl priekšā. Vēlu veiksmi un neatlaidību — tad viss izdosies!”

Augusts JUSTS

Motobraucējs

Dzimis: 1991. gada 28. decembrī Ogrē

Izglītība: studē LSPA 1. kursā, Ogres meža tehnikums, Ķeguma komercvidusskola, Ikšķiles vidusskola

Sportā: kopš 5 gadu vecuma

Pirmais treneris: Valdis Vanags

Lielākie sasniegumi: MX pasaules čempionāta kopvērtējumā 28. vieta (2012. g.), MX Krievijas Grand Prix 14. vieta (2012. g.), Eiropas Nāciju kausā Ukrainā 7. vieta un individuāli 3. vieta braucienā (2012. g.), trīskārtējs Holandes čempions, Eiropas čempions, divkārtējs Latvijas čempions 65 kubikcentimetru klasē un MX2 klasē.

Citi sporta veidi: distanču slēpošana, riteņbraukšana, skriešana, kartings, peldēšana, svaru cilāšana

Hobiji: kolekcionē motokrosa kreklus

Mūzika: European Hit Radio 104,3 FM, Kanye West, Survivor

Filmas: Hangover 2

Pirmais portāls, kurā jāieskatās:Twitter

Roberts JUSTS

Motobraucējs

Dzimis: 1993. gada 21. martā Ogrē

Izglītība: studē LSPA, Ķeguma komercvidusskola, Ikšķiles vidusskola

Sportā: kopš 5 gadu vecuma

Pirmais treneris: Valdis Vanags

Lielākie sasniegumi: MX2 Holandes Grand Prix 16. vieta (2012. g.), Pasaules nāciju kausā Beļģijā 14. vieta (2012. g.), trīskārtējs Holandes čempions 65 kubikcentimetru klasē, Latvijas čempions 85 kubikcentimetru klasē

Citi sporta veidi: distanču slēpošana, basketbols

Mūzika: alternatīvā mūzika, hiphops. Billy Talent

Pirmais portāls, kurā jāieskatās: Twitter

Universālais kareivis Tomsons

Normunds Tomsons ir daudzkārtējs pasaules un Eiropas čempions roku cīņās jeb ārmrestlingā. Sarakstījis unikālus bakalaura un maģistra darbus par roku cīņām, viņš ikdienā apmāca policistus, strādā par treneri un pilda Latvijas Ārmrestlinga federācijas šefa pienākumus. Savulaik Tomsons pamanījies startēt arī Pasaules kausa izcīņas posmā kamaniņās un trenējies kopā ar virslīgas futbola komandu. „Redzi to sarkano hantelīti? Kamēr vadu treniņus, nemanāmi pats veicu līdz 6000 kustībām dienā,” Latvijas stiprāko roku īpašnieks čukstot rāda uz hanteļu stendu Veselības fabrikas stūrī. 

Normunds Tomsons (pa labi) bērnībā gribēja divriteni. Iespējams, tas bija izšķirošais pavērsies ceļā uz spožo karjeru

Pirms dodos uz interviju, skatos YouTube, kas tas 31 gadu vecais Tomsons ir par zvēru? Izskatās pēc īsta lauvas. Monstrs! Taču aiz šā terminatora tēla slēpjas gluži vai Vinnijs Pūks. Omulīgs, reizēm pat kautrīgs, zinošs un konstruktīvs vīrs. Bet arī pēc ģiftīgāka latviešu vārda Tomsonam nav azotē jāmeklē.

PREZIDENTS
„Tas nebija mans pašmērķis,” Tomsons iesāk atbildi uz jautājumu, kā viņš kļuvis par Latvijas Ārmrestlinga federācijas prezidentu. „Kādam šis amats bija jāuzņemas. Strādāju pēc labākās sirdsapziņas un izpratnes.” Viņš sola izstrādāt savienības nākotnes vīziju, kā Latvijā attīstīt roku cīņas.
Pirms tam mūsu Ārmrestlinga federācija publiskajā telpā bija atpazīstama ar šķietami saprotamāku nosaukumu — Latvijas Roku cīņu federācija. Tomsons stāsta, ka bieži nācies atbildēt uz jautājumiem, kas ir ārmrestlings un roku cīņa un ar ko tie atšķiras. Ārzemju funkcionāriem, interesentiem un sportistiem allaž bijis jāsniedz tulkojums. „Pasaules telpā vārds armwrestling ir plaši pazīstams,”skaidro prezidents. „Lai mums pašiem būtu vieglāk un nebūtu ārzemēs vienmēr jātulko, federācijā sanācām kopā un balsojām.” Tā nacionālais nosaukums nomainīts ar starptautiski saprotamu.

ZEM SIEVU TUPELĒM?
Pasaules čempionāti risinās katru gadu citā kontinentā. „2011. gada pasaules čempionāts notika Kazahstānā, nākamais būs Brazīlijā, bet pēc diviem gadiem — Lietuvā,” Tomsons nopriecājas, ka uz meistarsacīkstēm būs jābrauc tikai 200 kilometru.
Latvijā ar roku cīņām nodarbojas mazliet vairāk par 400 sportistiem. Par ārmrestlinga lielvalstīm Tomsons uzskata Krieviju, Gruziju un Ukrainu. Atsevišķi izdalāmas valstis, kur roku cīņās skalda un valda tikai dāmas: „Nezinu, ar ko tas izskaidrojams — varbūt ar feminismu —, taču Lietuva un Zviedrija dominē sieviešu konkurencē. Kādas četras piecas zviedrietes savā starpā cīnās par pasaules čempiones titulu. Savukārt ne zviedru, ne lietuviešu vīriešu starp līderiem nav.” Latvijā situācija ir līdzsvarotāka, mūsu Žanna Čingule, kurai pieder arī pasaules zelts, patlaban starptautiskajā rangā ieņem 4. vietu.
Varētu padomāt, ka zviedri un leiši dzīvo zem sievas tupeles. „Nu, jā,” bez emocijām novelk Tomsons.

18 MEDAĻAS EIROPAS UN PASAULES ČEMPIONĀTOS
Pie pirmās starptautiskās godalgas Tomsons tika tālajā 1998. gadā — viņš ārmrestlingā bija trenējies tikai gadu, taču tas neliedza kļūt par Eiropas junioru vicečempionu svara kategorijā virs 81 kilograma. Līdz ar 21. gadsimtu aizsākās panākumu sērija Eiropas meistarsacīkstēs pieaugušo konkurencē svara kategorijā virs 100 kilogramiem un vēlāk līdz 110 kilogramiem. 2007. gadā pasaules čempionātā tika izkalts zelts un pēc gada titulu izdevās nosargāt. Likumsakarīgi, ka šajā laikā Tomsons pirmo reizi kļuva arī par Eiropas čempionu. Kopā pavisam 17 cēlmetāli pieaugušo konkurencē, viens — junioros.
„Visspilgtāk atmiņā palicis pasaules čempionāts Anglijā 2006. gadā,” atlēts dalās atmiņās. „Iekļuvu finālā gan cīņās ar labo, gan kreiso roku. Gandrīz vinnēju ukraini Andreju Puškaru, kurš joprojām ir viens no pasaules spēcīgākajiem vīriem. Protams, nevar aizmirst arī pirmo zeltu pasaules čempionātā Bulgārijā. Pēc gada, kad Kanādā atkārtoti izdevās kļūt par pasaules čempionu, patīkami bija stāvēt uz pjedestāla starp tādu divu milzīgu valstu pārstāvjiem kā Krievija un ASV,” gandarījumu neslēpj Tomsons.

LABĀ ROKA SPĒCĪGĀKA, KREISĀ — VILTĪGĀKA
Eiropas un pasaules čempionātos visvairāk medaļu viņš savācis ar labo roku. Patlaban Tomsons ir pasaules vicečempions, laužoties gan ar labo, gan kreiso roku. Kura roka īsti Normundam ir tā stiprākā?
„Labā ir spēcīgāka, bet kreisā — viltīgāka,” atklāj Tomsons. Sacīkstēs vairākkārt ar kreiso roku pieveicis nākamo čempionu, bet turpinājumā zaudējis vājākam pretiniekam... „Jo kreisā roka vienkārši nav tik koordinēta un atsevišķās cīņas pozīcijās nevar reaģēt tik labi kā labā roka,” skaidro meistars. „Tagad kreisā roka ir tik tuvu pienākusi klāt labajai, ka nu jau grūti pateikt, kura stiprāka. Manā rīcībā ir cīņas stils, ar kuru vairākums pretinieku netiek galā. Iepriekšējā pasaules čempionātā izcīnīt zeltu ar kreiso roku bija pat lielāka iespēja. Pietrūka centimetra.” Tomsons raksta ar labo roku un vēl nesen ar to varēja pacelt par 30 kg vairāk.

PIENS, LĪDZTEKAS UN AUGUMS
Par roku cīņu lielmeistaru Normundu Tomsonu klīst leģendas, ka 12 gadu vecumā viņš nolauzis savu tēvu un sporta skolotāju, savukārt gadu vēlāk pirmajās sacensībās — Dobeles sporta svētkos svara kategorijā līdz 81 kg — pieaugušo konkurencē ieguvis otro vietu. „Jā, tas bija 1993. gadā,” apstiprina čempions un turpina, „es atceros, ka puisis, kurš uzvarēja, svērās pirms manis un viņa svars bija 83 vai 84 kg, varbūt viņam bija kāda pazīšanās ar tiesnesi. Tā ka...” Tomsons liek saprast, ka jau savos pirmajos mačos bija pelnījis uzvaru. „Kur man tāds spēks bija? Pirmām kārtām izaugu ātrāk par visiem. Tolaik klasē biju garākais, bet tagad, sanākot kopā salidojumā, starp zēniem esmu visīsākais.”
Trīspadsmit gadu vecumā Tomsons svēris 78 kg un augumā sasniedzis 1,78 metrus. „Kauns teikt, bet gados vecāki puiši mani sūtīja uz veikalu pēc alus, viņiem vēl nedeva. Citiem pieaugušo vecumā nav tādu parametru, kādi man bija tolaik,” cīkstonis norāda, ka arī lauku darbi dzimtajos Kaķeniekos nav bijuši sveši. Tāpat nav bijis svešs lauku piens. Vakaros vienmēr gājis futbolu spēlēt un noteikti uz līdztekām vingrot. „Tā nebija normāla diena, ja vakarā netika pasportots,” piebilst Tomsons.

RITENIS PAR ŠĶŪNĪTI
„Tās bija divas vasaras,” Tomsons turpina stāstu, kā ticis pie krampja. Oma apsolījusi Normundiņam nopirkt velosipēdu, ja viņš viņai sagādās šķūnīti pilnu ar malku. „Pats savilku, sazāģēju, saskaldīju un sakrāvu,” puika godam nopelnījis solīto riteni. Nākamajā vasarā dzīvojis pie klasesbiedra, kura vecākiem piederējusi milzīga zemnieku saimniecību. Visu vasaru sienu krāvuši. „300 zārdi mums pārgāja pāri,” Tomsona balsī iezogas smaguma atskaņa par 6. un 7. klases vasaras atmiņām.
Pašiem Tomsoniem tik lieli īpašumi nav bijuši. „Mani audzināja patēvs, kurš bija elektriķis, un mamma. Man ir arī māsa,” taču tā nav Linda Tomsone, kuras vārds gluži kā Mērfija likumā figurē gan starp Latvijas, gan pasaules roku cīņu medaļniekiem. Tāpat ar citu pazīstamu cīkstoni — Juri Tomsonu — Normundam nav nekāda sakara. „Neesmu līdz galam izpētījis ciltskoku, taču viņi nav mani radinieki, taču ir tuvinieki savā starpā.” Jāpiebilst, Juris Tomsons ir labs piemērs, kā dzīvē sevi realizēt, neskatoties uz īpašām vajadzībām. Bērnībā puisis nokrita no koka un palika ratiņos.

POKAIŅU IMPULSI?
Viktors Ščerbatihs, Artūrs Plēsnieks un Normunds Tomsons. Šos trīs vīrus vieno ne tikai tas, ka viņi izcilā līmenī nodarbojušies ar spēka sporta veidiem un pēdējo piecu gadu laikā kļuvuši par pasaules čempioniem, bet arī dzimtā puse — Dobele. Lūdzot paust viedokli par Dobeles reģiona fenomenu, Tomsons piedāvā visnotaļ savdabīgu skaidrojumu: „Varbūt netālu esošais Pokaiņu mežs kādus impulsus dod? Es nezinu,” LSPA maģistra grāda ieguvējs neizslēdz senās svētvietas īpašo enerģiju ietekmi. „Tas vairāk tā filozofiski... Atceros, ka bērnībā bieži notika dažādas sacensības starp pagastiem. Varbūt svara bumbu cilāšanas un virves vilkšanas tradīcijas atstājušas savu iespaidu.”
Dobele ir mājvieta vēl vienam no savulaik spēcīgākajiem planētas spēkavīriem — Ogrē dzimušajam Raivim Vidzim. Tomsons stāsta, ka pieminētajos Dobeles sporta svētkos smago galu vinnējis tieši Vidzis. „Mēs kopā vairākas reizes patrenējāmies, saskrējāmies LSPA, taču kopš tā laika Vidzis vairs neriskē lauzties ar rokām un tā arī ne reizi nav piekritis to darīt ar mani,” Tomsons pasmaida ar nelielu, taču neviltotu gandarījumu. Gluži kā mednieks, kuram briedis pats būtu atdevis savus ragus.

PRET HAKLU UN CĪGELERU
Pēc pamatskolas Normunds vienu gadu nomācījies par būvtehniķi Saldus tehnikumā, tur visus nolauzis. Pārcēlies uz Murjāņu sporta internātskolu. „Arī tur visus uzreiz noliku. Man jau vienu brīdi šķita, ka esmu nepārspējams.” Skatījies televīzijā strītbola apskatu un redzējis, ka pasākuma ietvaros notiek roku cīņas. Un visos posmos vienmēr nepārspēts palicis kāds Raimonds. Tomsons nav varējis mierīgi nosēdēt pie ekrāna un bijis gatavs doties uz kādu no strītbola posmiem, lai ierādītu puisim vietu. Šis vīrs bija Raimonds Antonovičs, kurš Latvijas reitingā šobrīd roku cīņās ir otrais aiz Tomsona.
Murjāņos gribējis trenēties bobslejā, bet togad nav bijusi uzņemšana ziemas pirmajā formulā. Trāpījis kamaniņnieku grupā. „Pirms 1998. gada Pasaules kausa izcīņas posma Siguldā saslima divi braucēji, un es uzvarēju atlasē uz vietu komandā,” Tomsons pelnīti pielaists Pasaules kausa izcīņas posmam. „Pēdējais nepaliku, mačus translēja arī Eurosport, un startēja tādi olimpiskie čempioni kā Georgs Hakls un Armīns Cīgelers.”

PASAULES LĪMEŅA TEORĒTIĶIS
Trenējoties kamaniņās, pāris reižu mēnesī braucis uz Ķeizarmežu, kur atradās Latvijas Roku cīņu federācijas mītnes vieta. Tur arī saņēmis uzaicinājumu nodarboties ar ārmrestlingu nopietni.
Patlaban Tomsons ir pamatīgi iedziļinājies ārmrestlinga treniņu metodikā un šobrīd šajā sporta veidā ir viens no spēcīgākajiem — ja ne pats spēcīgākais — teorētiķis pasaulē. „Daudzi ārmrestlinga vingrinājumi ir manis izgudroti un vispārpieņemti. Saliekot tos kopā, rezultāts ir acīm redzams,” Tomsons ieskicē LSPA paveikto, kur, pētot ārmrestlingu, sarakstīti visnotaļ unikāli bakalaura un maģistra darbi.
Kopā liktas praktiskās zināšanas, uzkrātā pieredze cīņās un teorija. „Pie mums nāk skoloties zviedri, angļi, pirms mēneša bija amerikānis. Viņus interesē pirmām kārtām pati cīņas tehnika, vingrinājumi un treniņu grafika plānošana.”
Tomsons norāda, ka Latvijā ir trīs cilvēki ar maģistra akadēmisko sagatavotību ārmrestlingā. Viņi varētu būt tie, uz kuriem varētu balstīt roku cīņu attīstību Latvijā. „Mēs mudinām jauniešus stāties LSPA un mācīties par ārmrestlinga treneriem. Ieguldīsim viņos zināšanas, lai viņi būtu lieliski fitnesa un vispārējās fiziskās sagatavotības treneri ar rehabilitācijas iemaņām — darīsim visu, lai viņi būtu ar kvalitātes zīmi,” pie federācijas mērķiem neviļus pāriet Tomsons.
Vēsturiski spēcīgākie roku cīņās bijuši vikingi, gruzīni un osetīni. „Skandināvu vīrieši vairs nav tie lielākie stiprinieki, bet osetīni veido gandrīz visu Krievijas izlasi,” analizē Tomsons. „Nesaprotu, no kurienes osetīniem tāds spēks, bet ģenētiski plaukstas un plaukstu pamatnes ir lielas. Viņi nekad nebūs izturības cīņu pārstāvji, bet vienmēr būs cīkstoņi. Arī gruzīni. Taču mūsu gadiem uzkrātā pieredze un izkoptā metodika ļauj ar viņiem cīnīties, un lielākoties mēs viņus laužam nost. Viņu domas par treniņu metodiku... tā ir klasika, taču tajā valda primitīvisms. Ja salīdzina ar mums, tas ir bērnudārzs. Lielākā daļa sāncenšu mačos balstās uz spēku.”
Mēdz teikt — roku cīņās, kas norit stāvus pie īpaša galda, puse no uzvaras ir satvēriens. „Nereti tas satvēriena laiks ir ilgāks par pašu cīņu. Mana ilgākā cīņa, maksimums, bijusi minūti gara, parasti manas cīņas beidzas ļoti, ļoti ātri — sekundē. Tāda ir mana taktika, jo spēka izturība nav mana stiprā puse,” Tomsons stāsta, ka citiem cīņas ilgstot vairākas minūtes. Ja cīkstoņi nespēj vienoties par satvērienu, tad tiesneši saliek viņu rokas. Tomsonam šajā komponentā nav daudz jāvilcinās, jo viņam ir sava taktika: „Es izprovocēju.”
Ir četras galvenās laušanās tehnikas, no kurām atvasināta vēl virkne citu. „Ir laušanās plaukstā — āķos vai atlaužot plaukstu, vai laužoties augšā — kā stabs —, vai bicepsā. Ir daudz nianšu, jo var lauzties arī tricepsā, likt lietā muguru,”Tomsons ieskicē roku cīņu daudzveidību. Svarīgi, lai cīkstoni daba būtu apveltījusi ar lielu plaukstu, gariem pirkstiem, kā arī piemērotu rokas garumu.

MĀCA AIZSARGĀTIES UN UZBRUKT
Tomsons piecus gadus strādājis Latvijas Bankas aizsardzības sistēmā, kur apguvis iemaņas pretterorismā, šaušanā, ugunsdzēsībā, civilajā aizsardzībā, sadarbojoties ar ASV un Izraēlas speciālistiem. Kā drošībnieks strādājis NATO samitā. Tagad Normunds palīdz sagatavot policistus, apmācot viņus tuvcīņā un šaušanā.
Treknajos gados Latvijas roku cīņu delegācijai vajadzēja lielo autobusu, lai visus cīkstoņus nogādātu uz Eiropas vai pasaules čempionātiem. Uz meistarsacīkstēm tālajā Kazahstānā novembrī augsto izmaksu dēļ devās tikai četri mūsu stiprinieki. „Tagad ir sasniegta kvalitāte, taču vajadzētu atgūt kvantitāti,” mērķtiecību saglabā joprojām Latvijas spēcīgāko ķetnu īpašnieks Normunds Tomsons. Lai arī no Valsts kases Latvijas Ārmrestlinga federācijas krājkasītē nonāk vien 1200 latu un prezidenta pienākumi vairāk līdzinās brīvprātīgā darbam, ir pamatotas cerības uz izdošanos...

Normunds TOMSONS
Latvijas Ārmrestlinga federācijas prezidents, treneris, policijas instruktors
Dzimis: 1980. gada 25. jūlijā Jelgavā
Augums, svars: 178 cm, 105 kg
Izglītība: Dobeles rajona Annenieku pamatskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, ieguvis bakalaura un maģistra grādu LSPA
Sportā: kopš bērnības — futbolā, vienu sezonu trenējies kopā ar virslīgas komandu Brocēni/Starts
Lielākie sasniegumi: Latvijas absolūtais čempions ārmrestlingā, pasaules čempions (2007. un 2008. g.) un Eiropas čempions (2008. g.)
Citi sporta veidi: distanču slēpošana, futbols, vieglatlētika, galda teniss, kamaniņas, snovbords, golfs
Mūzika: Metallica, Rammstein,Prodigy
Kino: seriāls TheTudors
Nepiepildīts sapnis: atvērt sporta klubu un rehabilitācijas centru

"Vika Wood" līderis Jānis Rutkis par "Open Ice" Helsinkos

Jānis Rutkis "Vika Wood" labā guva 2 vārtus

Red Bull „Open Ice” pasaules atklātajā čempionātā, kas 25.janvārī risinājās Helsinkos, Latvijas komandām spēle nevedās tik labi, kā latviešiem gribētos. Īpaši šajā ziņā žēl Tukuma „Vika Wood” komanda, kuras rindās spēlē arī meistarīgie dvīņu brāļi Mārtiņš un Jānis Rutki. Pēdējais no viņiem savulaik aizstāvējis Latvijas godu pasaules čempionātā plecu pie pleca ar Lauri Dārziņu, Mārtiņu Karsumu, Gunti Galviņu un citām mūsu zvaigznēm. Jānis ir „Vika Wood” dvēsele, kaut gan 26 gadus vecajam puisim hokejs nu jau pāris gadus ir tikai saldais ēdiens pēc darba. Par Somijas galvaspilsētā piedzīvoto hokeja virpuli intervijā stāsta Jānis.

Uz sacensībām Latvijas delegācija devās ar diviem "Mini" un īpašo "Red Bull" busiņu. Latviešu atbalstīt ieradās arī kupls līdzjutēju pulks no dzimtenes. Mači risinājās vienas dienas ietvaros un turnīrā startēja 14 somu komandas un divas latviešu vienības - "Vika Wood" un "Rīgas Vilki". Turnīrs jau no pirmās spēles ritēja pēc play-off formāta - mača zaudētāji varēja iet sildīt savu automobili un doties mājup... Skarbi, taču tas turnīram piedeva papildus adrenalīnu.    

No malas izskatījās, ka Jūs bijāt nedaudz labāki par somiem un kontrolējāt spēles gaitu, bet laikam pa maz sadzērāties Red Bull?
- Zaudējām divcīņas. It kā bijām vienoti, bet kopumā spēlējām katrs par sevi. Nevarēja riskēt, jo nezināju vai partneris nocīnīsies līdz galam, vai nē. Visu laiku puiši bija jāpieskata, vai nekļūdīsies. Tie sīkumi jau salasās, un šādā – līdzīgā spēlē – tas ir izšķirošais faktors.

Spēles pirmajā puslaikā laukumā valdīja līdzīga cīņa, otrajā – zaudējāt pavedienu. Kas notika?
- Pirmās 15 minūtes ātri pagāja, aizskrēja vienā rāvienā! Saspringts un aizraujošs hokejs – no vieniem vārtiem uz otriem vārtiem. Uzplaiksnīja emocijas un bija neliela grūstīšanās.

Laika vecis nebija somu sabiedrotais, tāpēc mači notika uz mākslīgā hokeja laukuma. Helsinkos ir "tikai" 10 atklātās slidotavas

Somi pirmie sāka!
-  Bija grūti saprast, ka tiesnesis ļauj darīt un ko neļauj. Vienreiz pagrūž – nekas nav, citā epizodē – par to pašu iedod sodu... Izvērtās aizraujoša un līdzīga spēle, tad viņi bija vadībā, tad –mēs.

Otrā puslaikā vidū atradāties vadībā ar minimālu pārsvaru...
- Man šķiet, šajā brīdī pazuda koncentrēšanās. Kad panācām 5:4, spēle pārgāja mūsu kontrolē un partneri uzskatīja, ka esam jau vinnējuši maču, tādēļ atslābinājās. Somi to izmantoja un iemeta vieglus golus.

No Latvijas līdz atbrauca kupls fanu pulks

Jā, somi pirmo reizi spēlē panāca divu vārtu pārsvaru (7:5) un likās, ka tad jau džekiem nolaidās rokas...
-  Nē, nenolaidās. Spēle izplūda emocijās un sākās rupjības. Puiši juta, ka zaudēs un, protams, neviens negrib zaudēt, vēl jo vairāk izslēgšanas spēlē.

Varbūt vajadzēja tieši likt lietā kādu asāku gājienu, lai lauztu spēles gaitu?
- Tas tomēr ir sports. Nevajag komandai, kas zaudē, uzreiz taisīt rupjības. Tas nav nopietni un tā nedrīkst.

Kā vari raksturot hokeju, ko spēlē somi?
- Labs slidojums un laba tehnika – kā jau visām Somijas komandām. Diez gan gudri un pacietīgi spēlē. Arī provocēja ar maziem uzsitieniņiem un tēloja. 

"Vika Wood" sāpīgs zaudējums ar 6:8

Vai neveiksmīgā izloze, kuras rezultātā Jums iekrita rīta pirmā spēle, ietekmēja komandas spēku?
- Ja būtu grupu turnīrs, būtu iespēja iespēlēties un aprast ar visu. Daži čaļi vēl nebija pamodušies [Vika Wood uz ledus devās kā pirmie jau plkst.10:00 no rīta] un kad pamodās – jau bija par vēlu... Visas bija stipras komandas un viena divas kļūdas var maksāt dārgi.   

Vilšanās?
- Vilšanās pašiem par sevi. Gribējām vairāk... Tomēr bija pat līdzjutēji atbraukuši līdz, vēlējāmies kaut ko parādīt un tikt kādā no nākamajām kārtām. Būtu trīs spēles, būtu vismaz lielāku pieredzi uzkrājuši.

Ar ko paliks atmiņā šis Somijas Red Bull „Open Ice”?
- Tikai ar pozitīvo! Jaunas emocijas, jauni iespaidi, pieredzīte – tas viss ir ļoti labi un patīkami.

Pastāsti, lūdzu, vairāk par jūsu komandu „Vika Wood”, kas ir nosaukta mežistrādes uzņēmuma vārdā!
- Mēs visi esam no kokapstrādes uzņēmumā. Tehnisks darbs, taču tagad viss ir tā modernizēts, ka visvairāk jāstrādā „pie pogām”. Mums pašiem ir sava komanda, kas izveidota no darbiniekiem, spēlējam vairāku gadu garumā. Uzņēmums mūs atbalsta un divreiz nedēļā trenējamies Tukumā. Spēlē arī veči gados, pēc tam pārrunājam mačus. Visi ir priecīgi!

Pasākuma vadītājs zināja arī par Irbi un Ozoliņu

Cik saprotu, ikdienā spēlējat arī Talsu čempionātā?
- Sezonā sanāk kādas 20 – 25 spēles. Vasarā spēlējam futbolu un florbolu. Visi esam tādi sportiski čaļi. Tā nav, ka sēdētu rokas klēpī salikuši.

Kāda bija tava hokejista karjera?
- Hokeju sāku spēlēt 7 gadu vecumā Talsos. Spēlējām kopā ar dvīņu brāli. Tētis mani pirmajā dienā aizveda uz vieglatlētiku, nākamajā – uz hokeju. Lai pa ielām neblandāmies! Bet attīstāmies. Sākumā jau grūti gāja. Ar brāli soli solī kopā gājām līdz 16 gadiem, tad viņš beidza. Tad es „izsitos”.

Ko tu sasniedzi?
- Tiku Rīgas „Stars” komandā pie trenera Nazārova. Tad uzaicināja uz junioru izlasēm. U-18 izlasē netiku, bet pēc tam iekļuvu Oļega Znaroka vadītajā U-20 valstsvienībā. Togad leģendārajā čempionātā Narvā uzvarējām un pirmo reizi Latvijas junioru izlase iekļuva elites līgā. Spēlēja Karsums, Dārziņš, Bārtulis un daudzi citi hokejisti. Uz finālu bija atbraukuši 1000 līdzjutēji no Latvijas un cīnījāmies pret slovēņiem, kuru rindās bija tagadējā superzvaigzne Anže Kopitars.

Jānis Rutkis

Un pēc tam, ja nemaldos, spēlēji Latvijas čempionātā „Rīga-20” un „ASK Ogre”?
Jā. Vēlāk aizbraucu spēlēt uz Čehijas pēc spēka otro līgu. Negribēja audzināt un maksāt...  Bija jāizkonkurē pieredzējušies spēlētāji. Latvijā  hokeja līmenis nebija augsts, kas gan tagad sāk celties, un bija jāizšķiras – turpināt hokejista karjeru vai nē.  Hokeju jau spēlēju dienu dienā un sportoju – bet amatieru līmenī.


Lūdzu, jums piemērs, dāmas un kungi! Red Bull „Open Ice” Ir iespēja izlocīt kaulus lieliskā atmosfērā par baltu velti un veiksmīgākajiem uzspēlēt ārzemēs (nākamgad – Kanādā...) pret citzemju hokeja amatieriem. Līdz nākamajai sezonai!

P.S. Par turnīru vairāk LTV žurnālista Reiņa Ošenieka topošajā sižetā!

Kristaps Zaļkalns (no Helsinkiem)

Ar ātrumu 280 km/h

Badmintons jau 20 gadu — kopš Barselonas olimpiskajām spēlēm — ir iekļauts pasaules lielākā sporta foruma sacensību programmā. Šobrīd Latvijā ir 500 badmintonistu, kuri trenējas ikdienā, taču, šķiet, tauta nenovērtē, ka badmintons ir viens no sporta veidiem, ar kuru var komfortabli izsisties Latvijā. Pirms februārī gaidāmā Latvijas čempionāta žurnālam Sports par badmintona specifiku, niansēm un to, kā šis patīkamais sporta veids daudzviet tiek idejiski nogalināts un apsīkst jau savā saknē, pastāstīja Latvijas Badmintona federācijas prezidents (LBF) Gunārs Lūsveris.
 

UZ PUSĒM. Latvijas Badmintona federācijas prezidents Gunārs Lūsveris (centrā) organizatoriskos darbus apvieno ar visaugstākās raudzes sacensību tiesāšanu.

Vai badmintons Latvijā ir novērtēts? Spriežot pēc tā, cik badmintons ir populārs kā ģimeniska atpūta, varbūt tas ir mūsu nacionālais sporta veids?
— No masveidības viedokļa badmintons ar orientēšanās sportu konkurēt nevar. Badmintonu spēlē daudzviet, taču ne visi to klasificē kā sportošanu, daudzi— kā labi pavadītu laiku. Badmintons noslogo visas muskuļu grupas, tāpēc cilvēku fiziski labi attīsta, un tajā pašā laikā tas ir viegls sporta veids. Tomēr badmintonam ir arī prasības, laukā traucē vējš, tāpēc nepieciešama sporta zāle (vienā basketbola zālē var uzstādīt četrus laukumus), tāpat vajadzīgas raketes, bumbiņas, jāuzliek arī tīkls un laukuma līnijas. Spēlējot ārā, badmintona bumbiņā (volāniņā) ievieto smagumu. Ir dažādi badmintona paveidi, to vidū — arī pludmales badmintons. 
Pirms nācu uz interviju, draudzene izmeta, ka badmintons ir vienīgais sporta veids, ar kuru viņa labprāt nodarbotos profesionāli. Kas ir šā sporta veida odziņa, kāpēc tas patīk tai publikai, kuru sports bieži vien neinteresē vispār?
— Badmintons ir demokrātisks un bezkontakta sporta veids. Sacensība savā starpā ir godīga un būtībā viens pret vienu. Viss atkarīgs no paša prasmēm. Tiklīdz cilvēks iemanās trāpīt pa bumbiņu, parasti ir āķis lūpā un rodas vēlēšanās spēlēt aizvien vairāk un vairāk.

Tuvplānā planētas badmintona līderis Lī Čang Vei. Tiesā - Lūsveris.

Latvijā lielākie badmintona centri ir Rīgā, Siguldā, Valmierā un Talsos. Kur vēl tas attīstās?
— Liepājā, Valkā, Allažos un Inčukalnā. Ventspilī ir, kur spēlēt, bet nav, kas trenē. Problēma ir tā, ka spēlēt gribētāju netrūkst, bet nav organizatoru un treneru. Mums regulāri pienāk e-pasts ar jautājumu — kur es varu trenēties badmintonā? Piemēram, Ludzā vai Daugavpilī. Fiziski tur vietas ir, bet nav neviena, kurš veido vietējo badmintona dzīvi, lai cilvēki nāktu trenēties vismaz divas reizes nedēļā... Cēsīs ir badmintonisti, taču tas ir svītrots no pulciņiem.
Jāorganizē badmintona masveidība, kas ir grūtākais uzdevums, ar kuru neviens negrib nodarboties.Šī problēma ir jāaplūko globālākā kontekstā — visi sporta veidi Latvijā turas uz fanātiķu pleciem. Zinot, kādas ir skolotāju algas, kuram gan ir motivācija iet strādāt par badmintona treneri? Vēl viena būtiska problēma: tiek būvētas jaunas sporta zāles — skaisti, bet uz zāles grīdas tiek sazīmētas līnijas maksimāli tikai trim sporta veidiem. Kāpēc? Piemēram, kad es Norvēģijas sporta zālēs paskatos uz grīdu, tā ir izraibināta ar līnijām, lai cilvēki varētu nodarboties ar pēc iespējas vairākiem sporta veidiem. Līnijas ir atšķirīgās krāsās atbilstoši sporta veidiem. Spēlētājs paskatās — badmintona līnija ir zaļā krāsā, pārslēdz smadzenes un mierīgi spēlē. Esam par to Latvijā cīnījušies, taču saņēmuši laipnus atteikumus — laukums būšot pārāk raibs... Ja līnijas līmē, pēc kāda laika tās plīst, un tad gan veidojas nepatīkama aina. Otrkārt, arhitekti, kas projektē šīs zāles... Bieži vien rodas sajūta, ka viņi paši nekad nav bijuši sporta zālē — tiek uzbūvēta zāle ar daudziem logiem, bet sportistiem gaisma spīd acīs. Loģiski, ka pēc tam aizkariem, lai varētu normāli sportot, naudas nepietiek.
LBF oficiālā mājaslapa badminton.lv liecina, ka Latvijas čempionāts notiek pieaugušajiem, jauniešiem, amatieriem un veterāniem. Cik pavisam ir spēlētāju, kuri nopietni spēlē un trenējas?
— Pustūkstotis. Aptuveni 200 jauniešu un 300 pieaugušo, ieskaitot veterānus. Vēl varētu apzināt aptuveni tūkstoti ar badmintona iemaņām, kas epizodiski uzspēlē Jūrmalā un citviet. Pirms trīsdesmit gadiem Latvijā spēlētāju bija sešas reizes vairāk.
Ja reiz ieskatāmies vēstures annālēs, Starptautiskā badmintona federācija ir dibināta 1934. gadā. Vai taisnība, ka badmintona aizsākumi meklējami tālajā 18. gadsimtā?
— Kā liecina manuskripti, klinšu gleznojumi un citi muzeju eksponāti — ar bumbiņu līdzīgi sporta veidi tikuši spēlēti jau pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Ļaudis piestiprināja bumbiņai trīs četras zosu spalvas un sita ar koka raketēm. Latvijā badmintons ienāca sešdesmitajos gados, kad VEF meistarkomandas basketbolists Jānis Ieviņš no turnīra Ķīnā atveda badmintona raketes. Tas tika popularizēts uzņēmumu kolektīvos, un 1964. gadā tika nodibināta Latvijas Badmintona federācija. Tobrīd bija jau vairāk nekā 3000 badmintona spēlētāju.
Cik lielu finansējumu badmintons saņem no valsts, un ko ar to var nodrošināt?
— Gadā 1000 latu saņemam no Latvijas Nacionālās sporta padomes un 6000 latu no LOK. Kopumā naudas pietiek tam, lai noorganizētu nacionālos čempionātus un aizsūtītu jauniešu un pieaugušo valstsvienības uz Eiropas čempionātiem, tiesa, ne bez spēlētāju līdzfinansējuma. Starptautiskas sacensības ir nepieciešamas, lai mēs nevārītos savā sulā, lai celtu spēlētāju motivāciju.
Kā mēs izskatāmies uz Eiropas fona?
— Bēdīgi... Pasaules un Eiropas čempionātos medaļas mums nekad nav bijušas. Iepriekšējos gados Pasaules kausa posmos ir startējuši daži mūsu spēlētāji, taču tikai startējuši. Mums trūkst talantu, uzcītīgu talantu. Ķīnā ir liela masveidība, un no tās masas izlec kādi talanti. Piemēram, Dānijā badmintons tiek kultivēts kā nacionālais sporta veids — līdzīgi kā pie mums basketbols. Tur badmintonu spēlē visās malās. Ņemot vērā, ka Latvijā ar badmintona spēlēšanu maizei nenopelnīsi, pēc jauniešu vecuma pieaugušajiem paliek tik, cik vien uzspēlēt pēc darba.
Pasaules TOP 15 ir tikai viens eiropietis — dānis Pīters Geidu. Visi pārējie 14 ir no Āzijas valstīm. Kā izskaidrot šo fenomenu?
— Ja vienam ķīnietim kaut kas notiks, viņiem uzreiz būs cits, ko likt vietā... Starp citu, Geidu jau ir 35 gadi, un šī viņam ir pēdējā sezona. Viņa vietā nāks Viktors Akselsens, kuram ir 16 gadu, viņš ir pasaules čempions un vicečempions jauniešiem — trenējas trīsreiz dienā, medicīniski tiek uzraudzīts un mācās pēc individuālas programmas.  
Ja ilggadējam pasaules līderim Linam Danam, kurš ir pazīstams ar iesauku Superdans, mēs noliktu pretī Latvijas labāko badmintonistu, kāda būtu atšķirība?
—Sitiena tehnika, laukuma izjūta un veiklība. Ja tāda kalibra spēlētājs tiek pie gremdes, tu vari tikai noskatīties... Kad savā starpā spēlē abi pasaules ranga līderi Čunvejs Lī un Lins Dans, vērojams līdz pēdējam noslīpēts izpildījums, visu izšķir mazas kļūdiņas. Tiek izpildīts daudz viltīgu sitienu — izskatās, ka spēlētājs sitīs uz vienu pusi, bet bumbiņa pilnīgi nesaprotami aizlido citā virzienā.

Kopā Pasaules badmintona federācijas prezidentu Kangu Jangu Jungu

Kādi ir LBF nākotnes mērķi?
— Popularizēt badmintonu kā tautas sporta veidu, veicināt tā izplatību Latvijā, reģistrēt vismaz 1000 spēlētāju, tā palīdzot arī sasniegt Eiropas kopējo mērķi — vienu miljonu spēlētāju. Organizēt badmintona dzīvi Latvijā. Veicināt spēlētāju izaugsmi ar mērķi kvalificēties 2016. gada olimpisko spēļu turnīram. Bija mums cerība uz Londonas olimpiskajām spēlēm, taču meitene guva smagu traumu.
Ko jums kā Latvijas Badmintona federācijas prezidentam nozīmē šis darbs?
—- Pilnīgi visiem, kuri darbojas federācijas valdē, tas ir brīvprātīgs pienākums, un mēs par to nesaņemam algu. Mēs iztiku pelnām citos darbos, es ikdienā strādāju enerģētikas nozarē. Badmintona federācijā mēs darbojamies brīvajā laikā — vakaros un brīvdienās. Es par to nesūdzos, jo vēlēšanās ir, lai badmintons Latvijā būtu sakārtots un virzītos tālāk.
Kāda  tad jums ir motivācija?
— Badmintonam esmu uzticīgs visu mūžu — spēlēju kopš 10 gadu vecuma. Tolaik biju maza auguma — padomju laikos citos sporta pulciņos nevarēja tikt iekšā bez labiem fiziskiem dotumiem. Lielus panākumus neguvu, 1985. gadā izcīnīju medaļu jaunatnes čempionātā. Šobrīd profesionālā līmenī nodarbojos ar badmintona tiesāšanu — esmu Eiropā sertificēts tiesnesis, tiesājis arī Eiropas čempionātā. Lielākais sasniegums — tiku iekļauts to četru Eiropas tiesnešu vidū, kurus 2010. gadā deleģēja uz pirmajām Jaunatnes olimpiskajām spēlēm Singapūrā. Nākamais mērķis ir kļūt par pasaulē akreditētu tiesnesi un tiesāt olimpiskajās spēlēs. Darbojoties kā arbitrs, redzu kvalitatīvu spēli un dažādas nianses, ko varu nodot vietējiem spēlētājiem.
Jautājums ārpus kopējā saruna konteksta, bet domājot par tiem, kas vēlas iemēģināt roku "baģī". Proti, apgūstot badmintonu, kas ir tie elementi, kuri jāiemācās pirmie?
— Servēt, pareizi rokās turēt raketi un pārvietoties. Raketes tvērieni ir visdažādākie — aizsardzības, uzbrukuma un serves situācijās spēlētāji tvērienu maina. Rakete rokā nedrīkst būt saspiesta kā āmurs, tai visu laiku ir jābūt kustībā. Iesācēji parasti sitienus izdara pletnes stilā līdz brīdim, kad roku sāk lauzt ārā...

* Sacensību laikā fiksētais lielākais bumbiņas lidojuma ātrums ir 280 km/h. Speciālos serves testos reģistrētais Ginesa rekords ir 421 km/h.

Gunārs LŪSVERIS
Latvijas Badmintona federācijas prezidents un badmintona tiesnesis. SIA Ventspils nafta termināls galvenais enerģētiķis
Dzimis:  1973. gada 17. oktobrī
Augums, svars: 178 cm, 78 kg
Izglītība: maģistrs uzņēmējdarbības vadībā, bakalaurs elektrozinībās
Ģimenes stāvoklis: neprecējies
Badmintonā: kopš 10 gadu vecuma
Pirmā trenere: Skaidrīte Ieviņa, Anita Dūdiņa
Lielākie sasniegumi: 2. vieta 1985. gada Latvijas PSR jauniešu čempionātā; tiesājis 2010. gada Jaunatnes olimpiskajās spēlēs Singapūrā un EČ
Vaļasprieki: motocikli, fotografēšana
Mūzika: Coldplay, Prāta Vētra, Laid Back
Kino: Ronins
Grāmata: Latvieši ir visur

VIDEO: Kā badmintonu rukā ķīnieši...

Cīņa ar dēmoniem Havaju salās

Ironman jeb 3,8 km peldējums, 180 km ar riteni un 42 km skrējiens ir klasiskā triatlona distance. Tie, kuri spēj to paveikt, tiek dēvēti par dzelzs vīriem. Rinalds Sluckis, kurš pazīstams arī kā Digital Mind izveidotājs, 2011. gada oktobrī kļuva par pirmo latvieti, kurš šo trasi pieveica pasaules čempionātā — leģendārajā Ironman dzimtenē Havaju salās, mežonīgā gandrīz divtūkstoš atlētu konkurencē izcīnot 97. vietu. „Deviņas stundas tu esi viens pats. Viens pats ar sevi, savām domām un dēmoniem,” ekskluzīvā intervijā žurnālam "Sports" stāsta pats varonis.

DZELZS VECIS. Pēc vairāk nekā deviņām mežonīgi smagām stundām trasē ir sasniegts finišs.

Klasiskais triatlons tiek uzskatīts par grūtāko sporta veidu. Ironman distance radās 1978. gadā Havaju salās. ASV peldēšanas, riteņbraukšanas un skriešanas zvaigznes nonāca izturības sportiem tradicionālā konfliktā, cenšoties noskaidrot, kurš ir visgrūtākais. Beigu beigās tika nolemts visus trīs apvienot minētajā 225 km (!) distancē. Kopš tā laika Ironman pasaules čempionāts notiek savā vēsturiskajā dzimtenē Havaju salās, kas ir sevišķi smaga vieta sportošanai un vienlaikus arī ikviena triatlonista sapnis, jo nepietiek tikai ar gribēšanu — ir jāizpilda ļoti augstas kvalifikācijas prasības ierindas klasiskā triatlona sacensībās. Par savu sapņa piepildījuma kafejnīcas KID mīkstajos dīvānos Rinalds Sluckis stāstīja tik azartiski, ka brīžiem skudriņas skrēja gan pa muguru, gan galda virsmu.

MŪSĒJAIS. Rinalds izpelnījās arī vietējo mediju uzmanību.

— Pasaules čempionātam droši vien gatavojies īpaši?
— Pēc Ironman sacensībām Šveicē, kurās jūlija vidū kvalificējos startam Havajās, pusotru nedēļu atpūtos. Palika divi mēneši, neko radikālu nedarīju un slodzes saglabāju apmēram tās pašas. Vajadzēja pastrādāt pie apjoma darbiem — ātruma. Paveicās, ka bija patīkams septembris un nelija. Jau biju nobažījies, kā būs, ja divas nedēļas no vietas līs... Sanāca ļoti labs gatavošanās posms.
— Bet tev taču ir jāiet arī uz darbu!?
— Ja tā ir darba diena, tad ceļos pussešos vai pusseptiņos. Rīta kafija ar vieglām brokastīm un projām no mājām (Mārupē) uz baseinu Purvciemā. Baseinā pavadu pusotru stundu. Pusdeviņos dodos atpakaļ uz mājām paēst otrās brokastis. Tad no desmitiem ir otrs treniņš — skriešana vai riteņbraukšana. Un pulksten vienos uz darbu, kam paliek kādas piecas vai sešas stundas. Vakarā pavadu laiku ar ģimeni, draugiem vai vienkārši atpūšos. Tas man ir visoptimālākais grafiks, jo dienas otrajā pusē ķermenis paspēj atjaunoties nākamajai dienai, kas ir tāda pati. Brīvdienās taisu garākus treniņus.
— Vai pēc tādām slodzēm pietiek spēka strādāt?
— Ideāli būtu, ja varētu vēl diendusu pagulēt. Protams, atkarīgs, kas ir darīts treniņā, bet parasti nogurums, kad gribas gulēt, sāk parādīties tikai uz vakarpusi.
— Uz Havaju salām devies 10 dienas pirms atbildīgajām sacīkstēm. Kā aklimatizējies?
— Tas sanāca ļoti veiksmīgi. Mums bija jāiztur 20 stundu pārlidojums. Rīga—Frankfurte—Sanfrancisko—Kona. Lidmašīnā no Vācijas divas trešdaļas pasažieru bija triatlonisti. Tur ir tūrisma kompānija, kas orientējas uz triatlona sacensībām un treniņnometnēm. Ar dakteri nolēmām, ka lidmašīnā negulēšu, nelietošu kofeīnu un cukuru saturošos dzērienus. Izdevās veiksmīgi noturēties.
— Starp citu, cik tev izmaksāja čempionāts?
— Rēķinot pašu braucienu un ieskaitot dzīvošanu, vienam cilvēkam aptuveni 3500 eiro. Triatlons ir salīdzinoši dārgs sporta veids, jo tu nodarbojies ar trīs sporta veidiem. Skriešanai vajadzīgas tikai krosenes un apģērbs, bet riteņbraukšanā velosipēds jau maksā ļoti dārgi, tāpat peldēšana... Ziemā visam vajag citu apģērbu. Kopā ar uzturu viss sanāk ārkārtīgi dārgi.
— Ko darīji Havaju salās daudzajās brīvajās dienās?
— Protams, bija treniņplāns, taču pirms sacensībām apjomi krītas. Ierodoties Konā, mute palika vaļā no visiem brīnumiem... Tu esi nokļuvis tādā vietā, kur laiks nemainās visu gadu. Saule lec sešos rītā un riet sešos vakarā. Meteoroloģiski visas dienas ir vienādas.
— Tur jau laikam valda tūristi...
— Tur valda tūristi, un dārdzība ir kā Ņujorkā. Kafija pat Starbucks maksā sešus vai septiņus dolārus. Konā, kas ir maza pilsētiņa ar 12 tūkstošiem vietējo iedzīvotāju, viss okeāna krasts nosēts ar viesnīcām, tur ir visi pazīstamie pasaules zīmoli, ienāk liels kruīza kuģis, visapkārt golfa laukumi.
—Vai tev kaut kas imponēja šajā vidē?
— Havajas ir salu arhipelāgs, kur katra sala ir viens liels vulkāns. Un tas vulkāns ir milzīgs — trīs četru kilometru augstumā, un laikapstākļi ir tādi, ka vienā pusē kalnam no okeāna pūš valdošie vēji, kas ar mākoņiem atduras pret virsotnēm. Proti, vienā kalna pusē visu laiku līst, bet otrā — 357 saulainas dienas gadā! Salā, kurā notika sacensības un atrodas Kona — Big Island, ir 11 (!) no 13 pasaulē sastopamajām klimatiskajām zonām. Uz vienas salas, kuras apkārtmērs ir 500 km!
Tur ir gan lietus meža džungļi, kur filmās Rembo ar mačeti staigā, cirzdams liānas, gan tuksnesis, kur nav nekā, tikai melns lavas lauks, gan augšā kalnos arktiskā tundra, kur bez kārtīgām ziemas drēbēm neiztikt. Tāpat ir vulkāniska vide, kur okeānā tek iekšā dzīva lava un atdziest, veidojot jaunu zemi. Tur ir piektais lielākais rančo, kāds Amerikā vispār ir — tur tu iebrauc un jūties kā tādā Teksasā, kur ir tikai kovboji kovboju cepurēs, visas rotaslietas grozās tikai ap buļļiem un kovbojiem. Ir arī pilnīgi normāli apstākļi, kur kafija aug plantācijās. Gaisa temperatūra 30 grādi, okeāna ūdenī 27 grādi — tas ir tas, ko cilvēki brauc izbaudīt. Peldi, vēro rajas un delfīnus. Milzīga daudzveidība ļoti, ļoti mazā teritorijā.
— Kultūršoka nebija?
— Tas ne, bet bija bailes okeānā peldēt. Ja tu redzi rajas, citas zivis un tev piezogas delfīns tuvumā, sāc domāt, ka arī kāda haizivs var atpeldēt... Kad palasi, ka tur no krītošiem kokosriekstiem cieš vairāk cilvēku nekā no haizivs uzbrukumiem, tad ir O.K.
— Arī sacensībās nācās šķērsot vairākas klimata zonas?
— Sacensībās virzība notiek 90 km uz salas ziemeļiem un atpakaļ. Apkārt ir tikai lavas lauki — 60 grādus karsts melns asfalts, melna lava, nedaudz zaļa zāle un vējš tieši no okeāna. Liels karstums un liels mitrums.
— Ziņās rakstīja, ka basu pēdu nevarot asfaltam tuvumā spert...
— Karstākais bija, braucot ar riteni vienā lielā klajumā, kur saule svilināja 37 grādus. Tu nepārtraukti svīsti, bet vējš ir tik spēcīgs, ka visu laiku esi sauss. Un, ja neievēro ēšanas un dzeršanas ritmu, tad, uz sevi paskatoties, liekas, nemaz neesi nosvīdis. Viltīgi. Viegli iekrist un vispār pazaudēt šķidrumu. Tad var sākties nopietnas problēmas...
— Kā juties no rīta pirms lielā starta?
— Man vienmēr pirms sacensībām ir svētku sajūta. Tā diena ir īpaša, jo tu tik daudz gatavojies, tu tik daudz ziedo, tu pakārto daudzas lietas tam. Protams, tev ir satraukums, kad tu ieraugi, kā tie 1800 cilvēki iet ūdenī. Katram ir kādas emocijas acīs — bailes, koncentrēšanās. Bet es spēju sevi savākt un gaidu absolūtus svētkus.

Slucka sarunu biedrs sacensību rītos.

— Vai tev ir kādi pirmsmaču rituāli?
— Parunājos ar riteni pirms starta. Uzpumpēju riepas, iestiprinu velokurpes pedāļos, želejas sakārtoju, pastaipos, iesildos.
— Un triatlona klasika tūdaļ var sākties. Kā tas viss izskatās pirms starta šāviena?
— Pulksten sešos ir uzlēkusi saule, bet starts ir 7.00. Virs okeāna vēl ir dūmaka. Ūdens pilnīgi dzidrs, redzi gultni, un apkārt peld zivis. Mols un krasts pilns ar skatītājiem. Skan havajiešu bungas. Nodzied ASV himnu, pārlido pāri televīzijas helikopteri. Emocijas tik sakāpinātas, ka metas zosāda. Skatos, citam uz rokas pulsometrs jau rāda 140 sirds sitienus minūtē, miera stāvoklī jābūt 60 — tikai satraukums. 6.40 visus sadzen ūdenī, bet tad baigi nosalstam... Kamēr visi satipina ūdenī, paiet 20 minūtes. Starts ir 150 metrus no krasta, pamata zem kājām vairs nav, tur peld galvenā sponsora Ford mašīnas. Visus it kā vieno viens mērķis, bet saproti, ka tūlīt sāksies pamatīga gaļasmašīna.
— Starts!
— Satraukums virmo gaisā, bet līdz ar starta šāvienu tas pazūd. Tad vairāk par to nedomā un aiziet peldēšanas gaļasmašīna — ar elkoņiem un visādi. Tas ir baigais piedzīvojums, kad gandrīz divi tūkstoši peldētāju vienlaicīgi sāk. Viena lieta, kad treniņos peldi viens pats, pavisam cita, kad sākas kaut kas tāds. Netiek žēlots nekas!
Citos mačos elle beidzas pēc piecām minūtēm — ātrie aizpeld, lēnie atpaliek. Bet šeit līdz 2 km viens liels kautiņš. Tik daudz spēkos līdzīgu sportistu! Un joprojām tev dod pa brillēm, galva iet zem ūdens... Tas notiek visu laiku. Pagriežoties ap boju un peldot atpakaļ, iekļāvos sešu cilvēku grupiņā un bija mierīgāk. Sāļo ūdeni sanāk tā sadzerties, ka par siļķi vēl ilgi negribas domāt, viļņi drūmākie. Peldējumu pabeidzu 597. vietā.
— Kas notiek, izkāpjot no ūdens pēc gandrīz 4 km gara peldējuma?
— Seko mana mīļākā disciplīna — riteņbraukšana.
— Vai ir iespēja atelpai?
— Tikai skrienot cauri tranzītzonai — izskrēju cauri dušām, noskaloju no ķermeņa sālsūdeni, noberzēju seju. Tālāk ir sakārti tā saucamie tranzitionbag maisi, kuros ieliktas riteņbraukšanai vajadzīgās mantas. Pagrāb maisu ar savu numuru, ieskrien teltī, paķer riteni... Tranzītzona ir diezgan gara — 350 metri. Ja gribi, vari arī tur sēdēt; ir tādi, kas tranzītzonā pavada pa 30 minūtēm, lai atpūstos.
— Cik dalībnieku atkrīt pēc pirmās disciplīnas?
— Peldējumā ir laika limits — 2 stundas un 20 minūtes. Šķiet, divi vai trīs dalībnieki netika pāri šai robežai.
— Kāds bija tavs rezultāts?
— 1 stunda un 6 minūtes.
— Turpinājumā otrā disciplīna — 180 km ar divriteni.
— Parasti līdz 40 km esmu apdzinis visus, kurus varu apdzīt, bet šoreiz dzīšana turpinājās līdz pat 120. km. Starp amatieriem riteni nogriezu top-10 līmenī. Atkal tas pats — visi nopeld stipri līdzīgi, stipri līdzīgi visi brauc... Taču ar brauciena otro stundu pārforsēju. Pirmo stundu nobraucu ar vidējo ātrumu 42 km/h, bet otrajā mans vatu jeb jaudas mērītājs uzrādīja, ka bišķi par daudz bija. Ironman mačos nedrīkst mīties citu aizvējā, tā sauktais draftings ir aizliegts, jāietur septiņu metru distance.
— Tātad nekāda grupas braukšana!
— Amatieri, kas pa beigām brauc, dažkārt grupas veido — tiesneši dažiem no viņiem iedod dzelteno kartīti, kas ir četru minūšu sods. It kā vienā trasē 1800 cilvēku, taču visas deviņas stundas esi viens pats. Viens pats ar sevi, savām domām un dēmoniem. Stāties ārā vai turpināt.
— Kāda ir trase?
— Vienā virzienā 90 km, apgriezies un 90 km atpakaļ tieši pa to pašu ceļu. Kopumā ir 1400 metrus augsts kāpums. Nav tādu klasisku kalnu kā Šveicē, bet ir tādi gari stiepieni: garākais 15 km un divus trīs grādus slīpums. Brauc, griez, tev jau kājas sāp. Nesaproti, kāpēc min ar baigo jaudu, bet neiet ātrāk par 25 km/h... Nav apkārt nekas, pēc kā orientēties, un tikai pēc velodatora apjaut, ka ir kāpums. Augšā lejā, augšā lejā. Ik pa 10 km dzeršanas punkti — karstuma dēļ viņu deva puslitra pudelītēs no ledus vannām. Vispirms atdzesējies — uzlej uz skausta, uz galvas, tad nedaudz padzeries. Ieliec riteņa pudeles turētājā un pēc 5 km jeb septiņām minūtēm tas ir tik karsts kā dušā. Īpaši karstums ceļas augšā no asfalta.

Havaju salas. Pati Ironman trase - ir īsta elle.

— Turklāt tu jau vēl biji pārforsējis notikumus...
— Jā, tā tas bija. Zini kā — adrenalīns... Nebiju īsti mierā ar peldēšanas rezultātu, jo plānoju nopeldēt par četrām minūtēm ātrāk. Tas deva papildu injekciju: „Davai, dragā!”
Tev jau liekas 180 km baigi daudz, bet pirmie 120 km vienkārši aizlido! Kad braucu atpakaļ ap 140. kilometru sākās smags psiholoģiskais darbs — apkārt bija tikai lavas lauks, un pa otru trases pusi vēl minās lēnākie braucēji. Vēl 5 km... 10 km... Sākās mazās psiholoģiskās spēles ar sevi. Okay, paņem ūdeni šajā dzeršanas punktā un tad līdz nākamajam. Tādā veidā atskaiti distanci un gūsti mazās psiholoģiskās uzvaras. Ja tu sāc domāt, ka tev vēl 40 km jābrauc, kas ir vesela stunda, tad ir baigi grūti.
— Kāda bija tava taktika?
— Pareizi būtu pirmo sacensību pusi veikt maigāk un otrajā — izlikt sevi visu. Tā ir lieta, kas nāk ar laiku un pieredzi. Šajā gadījumā man sanāca otrādi. Problēmas rada grupas, precīzāk, bari, kas veidojas. Ja tu kādu apsteidz un panāc nākamo grupu, nevari iesēsties 7 metru distancē, ja grupa minas lēnāk, nekā tev vajag, un nevari uzķert ritmu. Jāmet pa zobiem augšā un lejā, sanāk liela raustīšanās, kas izsauc ķermenī attiecīgus procesus, un muskuļi tiek sadragāti... Parasti riteņbraukšanā izdaru savu un skriešanā noturu rezultātu. Šoreiz pakāpos ļoti augstu, taču skriešanai vairs nepietika enerģijas.
— Runājot par dēmoniem, kad tie sāk parādīties?
— Skriešanā. Uz riteņa jutos ideāli — man nebija krampju un nekas nesāpēja. 180 km ar vidējo ātrumu virs 38 km/h — tas ir labs rezultāts, nobraucu 4 stundās un 42 minūtēs, tiešām toprezultāts. Tikai skriešanā sapratu, ka būs grūti. Runāšana ar dēmoniem parasti sākas skriešanā, jo tā ir pēdējā distance, plus skrienot ķermenis visvairāk uzkarst.
Sacensībās neēdu enerģētikas batoniņus, bet lietoju želejas, vēders tās spēj labi paņemt pretī, nav nekādu problēmu. Bet vienā brīdī tev vienkārši tās pieriebjas, visa mute jēla. Skriešanā sāc sevi pierunāt. It kā apzinies, ka ir jāpieturas pie želeju ēšanas režīma, lai būtu enerģija, bet ir grūti tās iedabūt iekšā. Saki: „Viss — 16. kilometrā apēdīšu želeju.” Noslēdz tādas derības ar sevi. Uz pulksteņa noskan 16. km, un ir jāēd! Tajā brīdī tu vairs nespēj tulkot sajūtas. Ķermenis sāk raidīt neadekvātus impulsus, lai piespiestu izstāties. Tev ir tikai ar prātu jādomā, ir jāturas pie ēšanas plāna, citādāk vari nebeigt distanci.
— Cīņa ar sevi...
— Pirmos piecus kilometrus labi nogāju, bet tad vienkārši izslēdzos. Ķermenis neļāva iet uz priekšu. Pērn Igaunijā sacensībās plus 30 grādu gaisa temperatūrā ķermeņa temperatūra uzkāpa līdz 41 grādam, un pēc finiša es nogāzos. Mediķi palīdzēja, viss bija kārtībā, bet laikam ķermenis saglabāja to atmiņu, ko nozīmē, kad tas pārkarst.
Tu it kā vari iziet ārā no sava ķermeņa, spiest un skriet, bet organisms vairs nespēj atdzist, temperatūra pieaug, un tad iestājas aizsargmehānisms — smadzenes slēdz ārā muskuļus, lai nevari vairs pakustēties, slēdz ārā citas ķermeņa funkcijas, lai saglabātu pašu galveno — smadzeņu darbību. Citādi var izbeigties proteīna struktūra, nieres, aknas. Es šo sajūtu esmu atradis un spēju iztulkot. Sākas drebulis, lai arī ir karsts, sāk gar acīm migloties, un tu saproti, ka jāturas pie ātruma četras ar pusi minūtes kilometrā. Lēnā garā vienkārši čubini uz priekšu. Skriešanā pēc 5. km sapratu, ka man tagad galvenais ir aiziet līdz mājām veselam. Pieņēmu to ātrumu un skrēju līdz galam. Sāpju un krampju nebija. Morāli turies, saprotot, ka esi piektajā kilometrā, bet jānoskrien 42 km.
— Vai maratona trase bija sarežģīta?
— Tā ir daļa no riteņbraukšanas trases, tāpat kāpumi augšā un lejā. 25. km ir slavenais enerģijas aplis, tā ir teritorija jūras krastā, bet nedaudz zem jūras līmeņa. Specifisks klimatiskais apgabals, jo tur nepūs vējš, stāvošs gaiss, karstums 38—39 grādi. Visgrūtākais trases posms! Redzams daudz saules bateriju, jo šajā vietā veic visādus eksperimentus un ražo saules enerģiju. Par šo trases posmu biju dzirdējis daudz leģendu, taču nebija tik ļauni un traki — varbūt pārāk biju iepriekš nobaidīts. Kad izskrien no turienes un paliek pēdējie 10 km, tad atliek cīņa ar raksturu. Tiešām cīņa ar sevi.
— Kāda ir atmosfēra trasē tādā smagā brīdī?
— Citi, skrienot garām, pasmaida. Pie dzirdināšanas punktiem ir pilns ar skatītājiem, kas visu laiku aplaudē. Tiesa, kad cīnies ar sevi, sāk jau apnikt kārtējie līdzjutēju: „Yeah, good job!” un „Way to go!” Kaut gan sākumā tas bija uzmundrinoši. Ja godīgi, neko daudz no sacensībām neatceros — biju pilnībā ieslēdzies sevī.
— Nu, bet finišu gan jau atceries!
— Pēdējos 500 metros mute netaisījās ciet, absolūtā laime! Cilvēki aplaudē, un tu saproti, ka pēc divām minūtēm ir mājas. Endorfīnu pilns (hormoni, kas izsauc eiforiju — K. Z.), adrenalīns augšā. Asaras pašas no sevis — tu nesaproti, no kurienes tās nāk.
Man visvairāk patīk tā sevis pārvarēšana. Triatlons ir ļoti vientuļš sporta veids, kurā tu visu laiku gūsti uzvaru pār sevi. Cīņa — izstāties vai iet tālāk. Tad, kad gribi apstāties, tev ir 100 argumenti, lai to darītu, bet tev vajag atrast to vienu, kāpēc turpināt. Havaju salās nepieļāvu domu izstāties, jo tik daudz biju ieguldījis. Tu esi tur nokļuvis un vienalga kā ir jātiek līdz finišam.
Citiem bija grūtāk — pārkarsuši gulēja uz asfalta, ātrie veda projām. Izstājās apmēram 120 dalībnieki. Finišu sasniedza 93 % sportistu, kas ir ārkārtīgi labs rādītājs.

RINALDS SLUCKIS FINIŠĒ. Viņš ir pirmais latvietis, kas to paveica pasaules čempionātā.

— Gar zemi nenokriti?
— Nē, nē. Finišā tev uzreiz ir klāt divi brīvprātīgie, katrs paķer aiz savas rokas un ved uz atpūtas zonu. Medaļu un ziedu virtenes uzreiz uzliek kaklā, draudzene Kristīne kaut ko nobļāva un sabučojāmies. Havaju salu laikapstākļi prasa daudz vairāk, nekā vari normāli izdarīt. Arī profesionāļi gāzās gar zemi, taču nevis fiziska izsīkuma, bet mentālas iztukšošanās dēļ. Turpat atpūtos, sagaidīju pulksten sešus, lai izņemtu riteni un lēnām devāmies uz viesnīcu. Izdzēru vienu aliņu un jau desmitos aizgāju gulēt...
— Vai pie trases šampanietis neputoja?
— Trasi slēdz 12 naktī, un tur pilnīgi nekas nenotiek. Pasākums un uzvarētāju apbalvošana bija nākamajā dienā.
— Kā atguvies no slodzēm?
— Nākamajā dienā pamostoties, nekas nesāpēja, vienīgi biju nedaudz stīvs. Paēdu brokastis, saskrūvēju riteni, sakravāju mantas, tādējādi lēni iekustoties pēc slodzēm. Devāmies uz svinīgo pasākumu. Bez steigas un stresa.
Protams, pēc šāda Ironman ķermeņa atjaunošanās notiek vēl trīs četras nedēļas. Vairāk jāpiedomā par uzturu. Pārlidojām uz citu salu, un bija īsta atvaļinājuma sajūta.
— Ballītes ar pazīstamajām ziedu virtenēm kaklā?
— Ziedu virtenes uzliek kaklā, kad tu tur ierodies. Havajieši ir ļoti spirituāli un tic labajiem gariem un dabai. Braucot prom, līdzi ņemt uz mājām virtenes nedrīkst. Pirms prombraukšanas tev tās ir jāiemet okeānā un jāvēlas kaut kas. Tad tas piepildās. Skatīsimies...
— Tev šī ir tikai trešā sezona triatlonā un jau 97. vieta pasaules čempionātā sporta veidā, ko uzskata par smagāko šajā saulē. Kādas ir jaunākās atziņas?
— Kritiska lieta ir uztura jautājums — ko un kā tu ēd. Pirms diviem gadiem domāju, kā pareizi trenēties, tagad vairāk pievēršu uzmanību, kā pareizi atpūsties, kurš ir labākais diennakts laiks treniņiem un kā to visu labāk savienot ar darbu. Citiem vārdiem, lietas, kuras tu iemācies, tev ir kļuvušas saprotamas un nāk klāt jautājumi, par kuriem tev nav iespējams sākumā domāt.
— Kāda ir tava ēdienkarte?
— Ir vairāki principi, pie kuriem cenšos pieturēties. Pirmkārt, liela ogļhidrātu deva brokastīs — tie ir kviešu un auzu produkti, kuros ir tā saucamie saliktie ogļhidrāti. Piemēram, auzu pārslu musli ar medu un grauzdētiem banāniem, riekstiem vai kādu sēkliņu, citreiz vēl piešauj klāt jogurtu. Tā ir ogļhidrātu bumba, kas nodrošina vajadzīgo cukura daudzumu asinīs. Liela porcija plus kafija. Otrs, obligāti reizi dienā augļi un reizi dienā dārzeņi. Tāpat regulāri ēdu pilngraudu makaronus. Trešais, uztura piedevas. Sacensību laikā ēdu speciālas želejas, kuras kuņģis ātri var uzņemt.
Tagad teju vai modes lieta ir cīņa ar glutēnu... Tas ir proteīns graudaugos. Ne visiem organismā ir ferments, kas spēj to pārstrādāt. Novāks Džokovičs savus panākumus tenisā skaidro ar atteikšanos no glutēnu saturošajiem produktiem, kas ļauj samazināt svaru un palielināt veiktspēju un izturību. Arī triatlonā ar to strādā, jo dēļ milzīgās ilgtermiņa slodzes nopietni tiek ietekmēta vielmaiņa — kā ķermenis spēj pārstrādāt taukus un ogļhidrātus, kā arī stress ir gremošanas sistēmai. Rezultātā šīs pārstrādājošās vielas mainās, samazinās, mirst... Ķermenis cieš. Gribu veikt bioķīmiskās analīzes, lai attiecībās ar glutēnu noskaidrotu, ko varu no graudaugiem ēst un ko ne.
— No kā tu esi atteicies?
— Protams, nekādu junk-food; ar Makdonalda pārtiku nekad neesmu aizrāvies, bet tagad vispār — aizmirstu. Piena produkti, siers, vienīgais, kas ir palicis Mozzarella un pavisam viegls beztauku jogurts. Kafiju dzeru ar sojas pienu. Tāpēc, ka ar piena taukiem pieauguša cilvēka ķermenis tiek grūtāk galā. Reti ēdu gaļu — tikai reizi nedēļā labu liellopu gaļu, retāk vistu. Pilnībā no gaļas nedrīkstu atteikties — muskuļi zaudēs daudz proteīna. Principā neēdu kartupeļus un, ja restorānā pasūtu salātus, tad palūdzu bez jebkādiem dresingiem un ar olīveļļu. Svarīgi ir izturēt balansu starp optimālu svaru un pietiekošu uzturu.

Ar kāroto medaļu.

Rinalds SLUCKIS
Triatlonists, IT konsultāciju uzņēmuma Digital Mind vadītājs
Izglītība: Banku augstskolas bakalaura grāds biznesa vadībā
Ģimenes stāvoklis: saderinājies
Sportā: trenējies basketbolā, vieglatlētikā (desmitcīņā), hokejā, kopš 2008. gada triatlonā
Treneris: Romāns Melderis
Vaļasprieki: patīk gatavot ēst
Mīļākais kino: The Office (seriāls)
Mūzika: Toma Grēviņa Radio 101 vakara programma